Kad Mašai bija pusgadiņš, darudzenes mani izvilka pabraukāties ar tvaikonīti. Es negribēju iet, bet mamma mani gandrīz ar varu aizdzina:

– Ej, atpūties. Tu esi jauna un skaista. Kas zin, atradīsi kādu!

– Mammu! Esmu precējusies. Kam man kāds jāmeklē? Pasmaidīju es.

– Ej, ej, izvēdini galvu. Tā vajag.

Viņas vārdi rada dzirdīgas ausis. Es patiešām uz tvaikoņa iepazinos ar kādu jaunu cilvēku, Viktoru. Viņš ir atraitnis, viņam ir 7-gadīgs dēls, Timka. Mēs visu vakaru runājāmies. Bija sajūta, ka esam pazīstami ne pāris stundas, bet visu mūžu. Apmainījāmies telefona numuriem un atvadījāmies.

Ikdienas sarakste, pastaigas ar bērniem, gājieni uz restorānu. Par vīru pat neatcerejos. Tolaik nebiju viņu redzējusi jau vairāk kā gadu. Pusgadu pēc iepazīšanās ar Viktoru, viņš piedāvāja mums ar Mašu pārcelties pie viņa. Un tad es atcerējos savu vīru.

– Sveiks, Vaņa. Mums jāsatiekas. – piezvanīju vīram un nozīmēju tikšanās laiku un vietu.

Viņš ieradās apmierināts, kā krējumu pieēdies runcis:

– Nu ko, atskrēji? Taisnība bija mātei! Tagad lūdz piedošanu! Iesim nosauksim meitu par Izoldi un tu beidzot mūs iepazīstināsi.

Es atnācu, lai parunātu par šķiršanos. Kur iesim uz tiesu vai CAR? Skatījos uz vīru ar pavisam citu skatu: glumš, ar nekaunīgu smīniņu, precīzi kā vīramātei, acis bizo. Ko es biju viņā atradusi? Vēl arī viņa mātes piekasīšanos pacietu.

– Kādu šķiršanos? Tu traka esi? Kādu esi atradusi? Ak tu…. Taisnība bija mātei par tevi, bet es, muļķis, viņu neklausīju! Visas jūs esat vienādas! – ārdījās vīrs.

– Skaidrs. Iesim caur tiesu. Visu labu! Mammai sveiciens. – cēlos un gāju projām no tās dzīves, kurā es mūždien cerēju uz kaut ko, kurā biju viena memmes dēliņa sieva.

Vakarā man piezvanīja vīramāte (pagaidām vēl)  un mēģināja mani nogānīt no galvas līdz kājām. Pēc viņas teiktā, man arī 10 gadus vajadzēja uzticīgi gaidīt, līdz vīrs par mani beidzot atcerēsies. Es esot nepateicīga un skopa u.t t. Nevēlējos viņā klausīties un noliku klausuli.

Tad es izņēmu no Viktora rokām aizmigušo Mašu, ieliku viņu gultiņā. Tajā brīdī durvīs parādījās Timkas viltīgais ģīmītis:

-Ritas tant, vai pankūciņas būs? Vienkārši tās ir tik garšīgas, ka mans vēderiņš vairs neko citu negrib!

Mēs ar Viktoru sasmējāmies, viņš pacēla mani rokās un aiznesa uz virtuvi. Tāda, redziet, ir laime.