Katja bija parasta meitene, pilnai laimei viņai vajadzēja ļoti maz- lai visi tuvinieki būtu veseli. Viņas draudzene bija pilnīgs pretstats, viņa burtiski bija ieciklējusies uz elitāru kosmētiku, murgainām drēbēm un dārgiem automobiļiem un tāpēc, ja kaut kur gāja, tad ar vienu vienīgu mērķi- iepazīties ar jaunu interesantu vīrieti un ja paveiksies, tad apprecēties ar viņu.

– Garlaicīga tu esi, kā ne no šīs pasaules, nudien.- smējās draudzene – tā arī meitās līdz mūža galam nosēdēsi.

Katju draudzenes smiekli nemaz nemulsināja, viņa vienmēr jutās laimīga savā mazajā, ērtajā pasaulītē, kur lidinās taurenīši un čivina putniņi. Katja visu brīvdienu var nosēdēt uz dīvānam lasot kārtējo romānu un nemaz neiziet no istabas. Viņai patīk arī pasapņot.

-Nu kas viņš ir, tavs princis? – kā viesulis istabā iebrāzās viņas draudzene un izrāva Katju no viņas domām ar savu negaidīto ierašanos.

Katja tādos brīžos tikai sarka un mīļi smaidīja, it kā slēpjot no citu acīm kādu, tikai viņai vien zināmu, noslēpumu.

-Nav tādu, pasakas tās ir. Viņiem no mums vajag vienu, mums no viņiem, ko citu. Un viss, starp citu, ir godīgi.

Katja ar vieglām skumjām tikai paraustīja plecus.

Reiz Katja aizgāja uz parku un paņēma līdzi kārtējo grāmatu. Ērti iekārtojusies uz soliņa, meitene iegrima romāna par mīlestību pasaulē. Skaisto brīdi pārtrauca skaļš bērna kliedziens un skarba vīrieša balss. Vīrietis rāja mazu meitenīti. Asariņas lija straumītem, skropstiņas salipušas.

-Uz meitenītēm tā kliegt nedrīkst – mierīgi teica bērna tēvam, raugoties viņam tieši acīs.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!