-Un ko man darīt, ja viņa neklausa? – aizkaitināti kā žēlodamies vaicāja tēvs.

-Vienkārši pateikt – naivi turpināja Katja mierīgā balsī.

-Nelīdz! Kopš viņas māte aizgāja, viņa vispār ir galīgi izlaidusies.

– Jo vairāk tāpēc meitenītei ir vajadzīgs maigums, nevis kliedzieni.

– Nu jau vīrieti kaitināja ne tikai meita. Katja knapi valdīja smieklus- viņam gandrīz garaiņi vēlās no nāsīm.

-Bet jūs ņemiet, es jums viņu iedošu uz nedēļu – iesmējās vīrietis.

– Katja apstulba, tādus jokus viņa nesaprata, tāpēc viņa vārdus uztvēra kā izaicinājumu un piedāvāja pastrādāt par auklīti par simbolisku samaksu, un arī lieka naudiņa Katjai netraucēs.

Visu nedēļu Katja gāja pie viņiem un palīdzēja tikt galā ar mazo, viņas kopā zīmēja, rotaļājās, gāja pastaigās. Bieži viņi pastaigās gāja visi trīs kopā, viņiem bija jautri. Katja pat nepamanīja, ka ir iemīlējusies. Saprata viņa to tikai tad, kad kādu dienu uz mājas sliekšņa parādījās meitenītes māte. Viņa Katju pazemoja. Katja aizgāja.

Mājās Katja ilgi raudāja, saprata, ka mazulīte un viņas tēvs ir viņas sirdī. Viņa tos tur tik neapdomīgi bija ielaidusi. Taču nepagāja ne divas stundas, kad pie viņas durvīm piezvanīja. Katja atvēra durvis un apjuka. Viņas priekšā stāvēja mazā Lilija un Maksims, meitenītes tēvs. Viņam bija vainīgs skatiens un liels puķu pušķis.

-Sakiet, lūdzu, vai šeit dzīvo visskaistākā meitene, kura ņem pāraudzināšanā nerātnas meitenes un nejaukus vīriešus?

Katja smējās caur asarām un pirmo reizi viņu noskūpstīja, pati no sevis to negaidījusi un nosarka. Izrādījās, ka meitenītes māte bija atnākusi apraudzīt mazo, bet ņemt viņu pie sevis vai atgriezties pie viņiem tā pat nedomāja.

Lūk, kāds dīvains atgadījums savienoja triju cilvēku likteņus.