Kamēr meklējām pircēju, tajā dzīvoklī dzīvoju es. Pēc gadījuma ar mammu es piegāju pie vecmāmiņas portreta un sāku ar viņu sarunāties. Tāpat kā agrāk. Tonakt vecmāmiņa atnāca pie manis sapnī, apsēdās savā iemīļotajā vietā pie puķes un visu laiku centās pievērst tai uzmanību. No rīta pamodies, es atcerējos, ka sen neesmu to laistījis un tā bija zīme, bet nē.

Nākošajā naktī vecmāmiņa atkal atnāca pie puķes, nu viņa to gribēja izbīdīt no vietas, taču viņai tas neizdevās. Sapnis bija tik reāls, ka no rīta piegāju pie puķes un nesapratu, kas īsti ar to ir.

Un arī aiznākamajā naktī vecmāmiņa atnāca sapnī, piegāja pie tās pašas puķes, sāka to stumdīt. Tā nokrita, puķu pods saplīsa. Es pamodos un man skudriņas pa muguru skraidīja. Nolēmu sapni īstenot dzīvē un pabīdīt puķi malā. Piegāju pie galda, skatījos uz puķi, pabīdīju to malā. Zem puķes pamanīju atšķirīgu dēlīti. Paceļot to, man žoklis atkārās. Izrādījās, ka tas bija vecmāmiņas slēpnis, kur viņa glabāja juvelierizstrādājumus un naudu.

Visvairāk mani pārsteidza tas, ka vecmāmiņa juta, ka mums ir vajadzīgs finansiāls atbalsts. Pateicoties šim atradumam, mēs apmaksājām mammai operāciju, dzīvokli atstājām sev un mums pat atlika  nauda, lai nopirktu visai labu” Žigulīti.

Tagad vienmēr, kad pārnāku mājās, sasveicinos ar vecmāmiņu, jo es jūtu viņas atbalstu.