Vēl būdams students, es sākumā dzīvoju pie vecākiem. Kad nomira vecmāmiņa, viņa atstāja man mantojumā dzīvokli.

Mēs bijām ļoti tuvi, mums patika kopā vakaros padzert tēju atceroties, kā viņa mani – nebēdnieku piesedza vecāku priekšā. Vienmēr, kad es kaut kur „ieķēpājos”, uzreiz skrēju pie viņas pēc palīdzības.

Viņai es varēju uzticēt visu, tāpēc viņas lēmums nevienam nebija noslēpums.

Un tā es sāku dzīvot kā pieaudzis cilvēks, aizbraucu no vecākiem un sāku pats par sevi gādāt. Teikšu godīgi, ne vienmēr man tas labi sanāca, naudas bieži vien trūka. Ļoti grūti bija apvienot mācības ar darbu. Vecāki palīdzēja.

Kādā brīdī es varēju sagrabināt naudu un nopirkt motociklu – tas bija mans sapnis. Es biju gatavs dzīvot pusbadā, bet vēlamo lietu nopirkt. Laime nebija ilga, netiku galā ar vadību, kritu un mana roka bija ģipsī. Par darbu nācās aizmirst, jo es laboju telefonus, bet bez rokām tas nav iespējams.

Kad man noņēma ģipsi, mūsu mājā notika vēl viena nelaime. Mamma nonāca slimnīcā, viņai bija nepieciešama dārga operācija. Mēs nolēmām, ka pārdosim dzīvokli, lai tikai mamma būtu vesela.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!