Atkal saucam atro palīdzību un atkal viņu ved uz Gaiļezeru, to pašu vietu, tikai šoreiz intesīvo terapiju, vēlāk dežurējošais ārsts pārzvana, ka rītā ( 14.03.2020 ) pēc 13:00 varam nākt apmeklēt pacientu.

Ir sestdiena, protams, jau pirms plkst 13:00 esam klāt un atkal kārtējie “pozitīvie”‘ jaunumi. Slimnīcā ir izsludināta karantīna un apmeklēt pacientus ir aizliegts! Labi, karantīna, to varētu saprast, bet kāpēc ir aizliegts uzzināt par slimnieka stāvokli, kas ar viņu notiek?

Pie insulta palātas ir zvanu poga, uz kuru atbild medmāsas un dežurējošais ārsts. Nepacietībā zvanam, mums atbild medmāsa, kura saka:” Nekādu informāciju nedrīkstu sniegt, gaidiet pirmdienu, kad būs galvenais ārsts un punkts!”

Pārdzīvojiet, uztraucieties līdz pirmdienai, tas visiem vienalga. Nespējam samierināties ar atbildi un gaidam, kad iznāks dežurārsts no insulta palatas.

Par laimi vai nelaimi viņa iznāk pēc 20 min, laipni uzprasam:”Kāds ir pacienta stāvoklis?” Uz ko saņemam atbildi, ka viņa tagad netaisās kuram katram meklēt izziņu par pacientu stāvokli un mēs traucējot viņai strādāt! Mēs nebijām vienīgie, kas saņēma šādu atbildi, aiz mums vēl stāvēja kāda sieva, kurai vīru tikko ielika šajā palātā un meita, kurai arī tēvs aizvets ar insultu.

Komunikācija un attieksme zemāka par 0. Lieki piebilst, ka dežūrārsts bija bez jebkādiem aizsarglīdzekļiem, ne cimdi, ne respiratori, ne brilles, pilnīgi nekā!

Pēc šādiem gādījumiem negribas ne maksāt nodokļus, ne arī dzīvot tādā vidē, kāda šobrīd valda Latvijā!”