Jānis bija bērnu nama slavenība. Viņa desmit gados viņu ņēma no bērnu nama un veda atpakaļ veselas piecas reizes. Bet tagad viņam pat cerības zudušas, viņš jau ir liels, kam viņš tāds vajadzīgs.

Viņš atceras pašu pirmo reizi, kad viņu paņēma pirmā mamma un tētis. Tad viņam bija gandrīz divi gadi, mamma bija jautra, daudz smējās un viņa smaržoja pēc konfektēm.

Viņa ģērba viņu skaistās drēbītēs, veda ciemos, radīja savu rudmataino dēliņu, kuru sauca par savu saulīti.

Kad Jānim palika četri gadi, tēvs nosēdināja viņu sev pretī.

-Jāni, man ar tevi nopietni jāparunā, – teica tēvs.

-Jā, tēt,- jautri teica Jānis, neko nenojaušot.

-Mums ar mammu būs bērniņš, viņš ir mammas vēderā, – teica tēvs.

-Super, – priecājās Jānis.

-Jā, super, – acis novērsis teica tēvs- bet mēs ar mammu nolēmām tevi vest atpakaļ uz bērnu namu.

Jānis izbijies skatījās tēvā.

-Tas nebūs uz ilgu laiku. Pēc gada mēs tevi atkal paņemsim. – teica tēvs.

Kad Jāni atkal atveda uz bērnu namu, viņš skrēja pakaļ saviem bijušajiem vecākiem pa gaiteni, raudāja, lūdzās, lai nepamet viņu, bet viņi aizgāja, pat neatskatījās.

Nākamā reize bija pusgadu pēc atgriešanās bērnu namā. Jānis sēdēja direktora kabinetā un klausījās, kā Tamāra stāsta jaunajiem vecākiem, ka puisēnu nesen atveduši atpakaļ uz bērnu namu bijušie audžuvecāki, ka bērnam ir trauma, ka ar viņu jābūt uzmanīgiem.

Jaunā mamma visam piekrītoši māja ar galvu. Bet pēc divām nedēļām Jāni atkal atveda atpakaļ uz bērnu namu.

– Viņš pārāk daudz ēd. Mēs viņu nespēsim pabarot, – teica bijusī māte.

Jānis pat neraudāja, viņš tikai palūdza jaunajai mammai, lai uzcep kartupeļus, kas viņam garšoja. Par to māte sakliedza uz viņu, teica, ka viņam jāēd tas, ko viņam dod un nolika viņam priekšā šķīvi ar auzu pārslu putru. Jānis apēda tikai pāris karotes, putrai jaunā mamma nebija piebērusi pat sāli.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!