Trešoreiz viņu atveda atpakaļ tāpēc, ka Jānis ir pārāk kluss. Ceturtajā reizē tāpēc, ka viņam nav muzikālo spēju, piektajā – tāpēc, ka pārāk daudz slimo.

Vairāk viņu necentās rādīt potenciālajiem vecākiem. Baidījās, ka jau tā ir bērnam trauma uz visu mūžu. Jānis no jautra un zinātkāra puikas bija pārvērties par noslēgtu, nerunīgu zēnu.

Viņš neapskauda citus bērnus, kad viņus veda projām no bērnu nama jaunie vecāki. Viņš visu laiku gaidīja, kad viņus atvedīs atpakaļ kā kādreiz viņu.

Reiz viņu bērnu nama skolā bija sabojājusies kanalizācija un viņi sāka mācīties tuvējā skolā.

Jau pašā pirmajā dienā pie Jānis pienāca zēns no viņa klases un piedāvāja draudzēties. Jānis izbrīnījās, bet piekrita. Jauno draugu Saņa.

Kopš tās dienas viņi bija nešķirami – stundās kopā, starpbrīžos kopā, draugs pavadīja viņu līdz bērnu namam.

Reiz viņu uzaicināja draugu ciemos, paspēlēt datorspēles. Mājās bija drauga mamma, viņa bērnus pabaroja. Kamēr tie ēda, viņa sēdēja virtuvē un ar žēlumu noraudzījās uz dēla bērnunama draugu.

-Jāni, ja vēlies, vari nākt pie mums pa brīvdienām, arī pa nakti vari palikt pie mums,- reiz piedāvāja viņa.

– Tiešām varu?- jautāja Jānis.

-Protams, – pasmaidīja drauga māte.

Jau pašās pirmajās brīvdienās un arī pirmdienā viņš palika pie drauga pa nakti. Bērnu nama direktore, redzot situāciju, smagu sirdi atkal palaida Jāni pie drauga, taču viņa nolēma izsaukt sievieti, kura bija piejaucējusi zēnu, uz sarunu.

– Labdien, mani sauc Tamāra, esmu šī bērnu nama direktore,- stādījās priekšā viņa,

– Labdien, esmu Svetlana, jūsu Jāņa drauga Saņas māte – smaidīja apmeklētāja.

– Jūs zināt visu stāstu par Jāni?- jautāja direktore.

– Nē, bet kas nav tā?- izbijusies pajautāja Svetlana.

-Lieta tāda, ka Jānim ir bijis smags liktenis, viņš ir ļoti labs zēns, labsirdīgs, jautrs, atsaucīgs, nav kaprīzs, bet viņš jau piecas reizes ir ņemts no bērnu nama un vests atpakaļ, – paskaidroja direktore.

-Kādas šausmas, nabaga bērns,- Svetlana izdvesa.

– Viņš ir ļoti pieķēries jūsu dēlam, es, protams, par to priecājos, bet baidos, ka remonts drīz beigsies un Jānim nāksies atkal iet mūsu skolā. Šķiršanās no drauga viņu traumēs – teica direktore, – es nezinu, ko darīt, kā būtu labāk.

-Atstāsim visu, kā ir, bet, kad viņš atsāks mācības iepriekšējā skolā, puikas paši visu izšķirs, es domāju, ka mans dēls ne reizi vien ir nācis pie jums uz bērnu namu ciemos, es domāju, ka arī turpmāk viņš darīs tāpat – teica Svetlana.

– Bet vai puisēns jums tur netraucē, ja pastāvīgi uzturas, bet tagad jau arī nakšņo pie jums? – aizdomīgi pajautāja direktore.

– Nē, es taču pati piedāvāju, – teica Svetlana.

Pagāja pusotrs mēnesis. Bērnu nama skolā remonts bija pabeigts un Jānis atsāka mācīties tajā. Bet ar draugu viņš tikties turpināja, kā iepriekš – te viņš pie Saņas gāja, te Saņa nāca pie viņa uz bērnu namu.

Pēc pusgada Jānis sāka gandrīz pastāvīgi dzīvot drauga mājās un Sašas mamma nolēma noformēt aizbildniecību pār viņu.

– Ziniet, es uzreiz pieņēmu viņu kā savu dēlu, es bez viņa tagad savu dzīvi pat iedomāties nevaru, man liekas, ka viņi man vienmēr ir bijuši divi,- teica viņa bērnu nama direktorei.

– Jāni, bet tu pats to vēlies?- pajautāja Tamāra zēnam, kurš sēdēja turpat kabineta.

– Jā, Svetas tante ir laba, es gribu dzīvot kopā ar viņiem, ar Svetas tanti un Saņku, – teica puika smaidīdams.

– Jauki, bet kādu cienastu tev pagatavot dzimšanas dienā? – pajautāja Svetlana zēnam.

– Ceptus kartupeļus var?- kautrīgi jautāja zēns.

-Protams, veselu pannu,- iesmējās Svetlana un, paņēmusi puiku aiz rokas, izgāja no kabineta.

Bērnu nama direktore raudzījās viņiem pakaļ un saprata, ka beidzot viņš ir atradis savu mammu.