Naudu es nepaņēmu, palūdzu atstāt manu māju. Viņa aizgāja, bet es paliku viena ar savām domām, kuras nebūt nebija jautras.  Zināju vienu – bērnu dzemdēšu. Būs grūti, bet galā tikšu. Es strādāju veikalā un pagaidām nevienam nestāstīju, ka gaidu bērnu. Vecmāmiņa teica, ka palīdzēs, cik vien būs spēka.

Nolēmu, ka strādāšu līdz pēdējam. Ne Sevam, ne viņa vecākiem palīdzību neprasīšu. Tas būs tikai mans bērns.

Man piedzima vesels un spēcīgs puisītis. Darbā es paliku, kā jau biju domājusi, līdz pēdējai dienai. Veikala saimnieks piedāvāja man aiziet dekrētā ātrāk, taču es nevēlējos. Gribēju vairāk naudiņas nopelnīt.

Viņš izrādījās goda vīrs. Līdz ko  bērniņs piedzima, priekšnieks atveda man uz mājām bērnu ratiņus un gultiņu mazajam.

Pēc diviem mēnešiem nolēmu atsākt strādāt, mans darba devējs iekārtoja man maiņu darbu, lai man būtu ērtāk. Drīz paklīda runas, ka Seva precas. Protams, bija aizvainojoši, bet es centos aizmirst par viņu, cik iespējams ātrāk. Taču pēc pusgada viņš pats par sevi atgādināja. Seva atnāca pie manis uz darbu un sāka pieprasīt, lai atdodu bērnu viņam, pamatojot savu prasību ar to, ka viņa sievai nevar būt bērni.

Teicu viņam:

– Tas ir mans dēls. Tu atteicies no viņa, kad viņš vēl nebija dzimis. Bet tavas un tavas sievas problēmas mani neskar.

Tad viņš sāka draudēt man ar tiesām, saķerot mani spēcīgi aiz rokas. To ieraudzīja mans darba devējs Viktors. Viņš pieskrēja un burtiski atrāva mani no Sevas. Bet tas tik kliedza un draudēja man atņemt bērnu.

Apraudājos, taču Viktors mani nomierināja. Vispār viņš mani bildināja, sakot, ka vienmēr esmu viņam patikusi.

Protams, ka piekritu. Tagad esam vīrs un sieva. Viņš adoptēja manu puisīti un mums ir pilnvērtīga ģimene.

Sevam nācās vien atkāpties.