Satikos ar kādu puisi Sevu. Attiecības bija visai maigas – es domāju, ka esmu satikusi savu īsto mīlestību.

Seva bija uzmanīgs un maigs. Sapņos jau redzējus sevi kā viņa sievu. Iztēlojos mūsu kāzas, viesus, visu, kam pienāktos būt tādā reizē.

Taču par to sapņoju tikai es. Sevam, kā izrādījās, bija pavisam citi plāni.

Tobrīd man bija tikai deviņpadsmit, bet Sevam divdesmit trīs. Protams, bijām vēl jauni, bet tas jau nav šķērslis mīlestībai un ģimenes veidosanai.

Sagadījās tā, ka paliku stāvoklī. Biju priecīga, domāju, ka arī Seva būs.

Izrādījās, ka stipri maldos:

– Kāds bērns, par ko tu runā? Es negrasos kļūt par tēvu. Man tas nav vajadzīgs. Un vispār, man ir cita meitene, tāda, kura patīk maniem vecākiem.

Tā lūk! Nebiju gaidījusi ko tādu. Mans Seva tiekas ar citu meiteni. Bet es un mūsu bērns, mēs viņam neesam vajadzīgi. Es raudāju un lūdzu nepamest mūs, bet viņš mani atgrūda.

Tajā pat vakarā pie manis atnāca viņa māte. Viņa teica:

– Mans dēls tevi neprecēs, nu un kas, ka esi stāvoklī. Nav teikts, ka bērns ir viņa. Viņam ir meitene, ar kuru viņš precēsies, viņa ir no labas ģimenes, ne tāda kā tu. Tevi audzināja viena pati vecmāmiņa, un ko viņa tev labu devusi? Nav pat iemācījusi, ka nevar dzemdēt, kuram katram pretimnācējam. Tad nu lūdzams, liec manu dēlu mierā. Es tev iedošu nedaudz naudas, lai vari atrisināt savu problēmu ar grūtniecību.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!