Bet pēc kāda laika mans vīrs man pateica, ka Liza nav viņa māsa. Un arī mamma un tēvs viņai nav nekādu radu.

– Kā tā?

– Es veicu DNS analīzi, mēs neesam viņas radinieki. Es pat nezinu, kā lai to pasaku mammai.

Norunājām, ka neko neteiksim vīramātei, jo otru tādu triecienu viņa neizturēs.

Apmēram pēc gada, Liza jau sāka patstāvīgi staigāt un sāka atcerēties valodu. Tikai viņa galīgi neatcerējās, kas viņa ir un no kurienes. Tā arī viņa palika kā Liza.

Mēs visi pie viņas pieradām. Vecāki viņu uzskatīja par meitu, brālis sauca par māsu, bet es viņu vienkārši uzskatīju par labu cilvēku, manu draugu.

Pēc 5 gadiem mūsu valentīna Pavlovna nomira. Viņa nomira ar laimīgu apziņu, ka ir izārstējusi savu meitu.

Bēru dienā Liza pienāca mums klāt un teica:

– Es drīz aizbraukšu, bet jums atstāšu adresi, jūs brauciet pie manis, neaizmirstiet mani.

– Kur tu gribi braukt?

Izrādījās, ka Liza jau no paša sākuma zinājusi, ka viņa nav nekāda Liza un ka viņai vispār nav nekāda sakara ar mūsu ģimeni. Viņa pati ir no bērnunama un visu mūžu ir klaiņojusi, līdz viņas pašas pudeles draugi sadomājuši viņu nogalināt.

– Kad biju burtiski atgriezusies no viņpasaules, ieraudzīju jūsu mammu. Viņa bija tik labsirdīga kā īsta māte. Man nekad nav bijusi māte, nav bijis tēvs, nav bijis brālis, bet man tik ļoti gribējās ģimeni. Es negribēju jums nodarīt ļaunu. Jūs parādījāt man pavisam citu dzīvi. Dzīvi, kurā tevi mīl un par tevi rūpējas, vienkārši tāpat, tikai par to, ka tu esi.

Pateikt, ka bijām pārsteigti, nozīmētu neko nepateikt. Taču Liza bija padarījusi laimīgu ne tikai sevi, bet arī vīramāti.

– Un tētis? Viņš zina?

– Zina. Lūdz, lai neaizbraucu, bet es nevaru.

– Kāpēc? Kur tu iesi? Atkal dzīvosi uz ielas? Tu mums esi kļuvusi kā savējā, paliec. Tu darīji laimīgu manu mammu, es nevaru tevi tā palaist. Tu taču nevēlies atgriezties vecajā dzīvē. Dzīvo pie mums.

Liza palika. Labi mēs rīkojāmies vai nē, nav svarīgi, bet ar saviem meliem mēs izglābām vairākas dzīves.