Mana vīramāte pirms divdesmit gadiem pazaudēja savu meitiņu Lizu. Viņai bija tikai 4 gadiņi. Vīramāte aizpļāpājās ar kaimiņienēm, bet pa to laiku meitiņa pazuda.

Pat iedomāties nevaru, ko tobrīd juta Valentīna Pavlovna un nevienam ko tādu nenovēlu. Pati viņa stāstīja, ka pēc Lizas pazušanas nav gribējusi vairs dzīvot, bet viņai bija vīrs un vecākais dēls, tāpēc arī turējusies.

Kopš tā laika pagājuši jau 20 gadi, bet nevienu brīdi Valentīna Pavlovna savu meitiņu nav aizmirsusi. Viņas dēls, mans vīrs arī lieliski atcerējās māsu un arī domāja par viņu, tikai ne tik emocionāli.

Pagājušajā gadā notika brīnums!

Mēs bijām ciemos pie vīramātes, pa TV rādīja kaut kādas ziņas un pēkšņi vīramāte sāka kliegt:

– Liza, Liza! Liza atradusies! Mana meita atradusies! Dzīva!

Izrādās, vīramāte ieraudzījusi ziņu sižetā meiteni, kura zaudējusi atmiņu un tagad atrodas slimnīcā, kaimiņu pilsētā. Viņa nestaigāja un nerunāja. Kaut kādi ļauni cilvēki nežēlīgi situši viņu, viņa bijusi pusdzīva, kad viņu atraduši nejauši garāmgājēji. Tagad policija noskaidro viņas personību un meklē radiniekus.

Es nezinu, pēc kādām pazīmēm vīramāte atpazina Lizu, bet nākamajā dienā mēs visi jau braucām pie Lizas uz slimnīcu.

Nestāstīšu, kā notika Lizas dokumentālā kārtošana uz mājām un tas jau arī nav svarīgi, svarīgākais ir tas, ka Liza bija atkal mājās. Vīramāte pati Lizu kopa. Katru dienu viņa raudāja aiz laimes, ka Liza atkal ir mājās un dzīva.

Valentīnu Pavlovnu nevarēja pazīt. Viņa it kā no jauna sāka dzīvot, elpot ar pilnu krūti. Arī mēs visi priecājāmies.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!