No akušiera dienasgrāmatas.

Es  sēdēju pieņemšanā sieviešu konsultācijā. Maiņa šodien bija viegla un man pat pietika spēka, lai pajokotu ar pacientēm un izteiktu tām komplimentus.

Pieņemšana bija jau gandrīz beigusies, es izsaucu pēdējo pacienti. Kabinetā ienāca jauna meitene, gandrīz vēl meitenīte, gadus piecpadsmit jauna, un sieviete ap četrdesmit.

Meitene bija ierāvusi galvu plecos, skatījās caur pieri, bet sieviete burtiski šņāca uz meiteni  un raustīja viņu aiz rokas. Viņas uzacis bija tik sarauktas, ka likās tūdaļ pat savienosies vienā veselā strīpā.

– Kura no jums ir paciente? – jautāju es, norādot uz krēsliem pie mana galda. Dāmas apsēdās.

-Tā, – sieviete pamāja uz meitenes pusi.

– Jekaterina, vai ne? –

– Jā.

– Cik jums ir pilni gadi?

– Piecpadsmit…

– Par ko sūdzaties?

– Iekrita viņa! Kauns visai ģimenei! Tikai piecpadsmit gadi, bet jau guļas gultā ar katru, kas pagadās. Kauns! Nosistu!

– Atvainojiet, – es jautāju Jekaterinai.

– Esmu stāvoklī, – meitene piesapieda rokas pie vēdera un uzmeta skatienu mātei.

– Stāvoklī! Piecpadsmit gados! Par ko priecājies, muļķe! Visa dzīve pagalam, bet viņa priecājas! Kā man, dakter, cilvēkiem acīs skatīties? Ko viņiem teikt? Visi lūr un sačukstas. Iekrita mūsu Katja, lūk, kāda laime! Būšu vecāmāte četrdesmit gados. Ak, Dievs, kāds kauns! Nosist jūs abus ar to tavu nejēgu būtu par maz!

– Atvainojiet, kā jūs sauc?

– Anna Viktorovna, –

– Anna Viktorovna, vai jūs nevarētu aiziet uz reģistratūru pēc Katjas kartes?

-Bet Katja?

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!