– Katja pasēdēs šeit, pagaidīs jūs.

– Skaties tu man! – piedraudēja sieviete meitenei un izgāja no kabineta.

Katja, stāsti -, es paskatījos uz meiteni. Viņa sēdēja, piespiedusi rokas pie vēdera un nolaidusi acis.

– Tā gadījās. Man ir puisis Aļoška, mēs jau  no pirmās klases esam kopā. Un tā gadījās. Pēc tam man bija nelabumi, nolēmām uztaisīt testu, bet tur divas svītriņas parādījās.-

-Sen jau testu taisījāt?

-Pirms četriem mēnešiem. Es tikai nesen mammai pateicu, tāpēc, ka vēderu drīz redzēt varētu un viņa tāpat pamanītu.

– Kāpēc tūlīt mammai neteici?

– Viņa liktu abortu taisīt, bet es negribu. Gribu viņu atstāt. Jūs taču man neliksiet?

– Protams, ka nelikšu, nesatraucies. Tā ir tava izvēle, un vēl jau arī jāuzzina, cik liels ir grūtniecības laiks.

– Lūk , dakter, karte, kabinetā ienāca meitenes māte un apsēdās viņai līdzās.

-Labi.  Mums tagad Katjai jāuztaisa ultraskaņas izmeklējums un jānoņem asins analīze.

– Skatījāmies ultrasonogrāfā. Meitene skatījās ekrānā, bet viņas māte sabozusies demonstratīvi novērsās, tomēr lūrēja uz mums pār plecu.

– Vesels mazulītis, paliels, nedēļas 18… Ai, es redzu, kas tur ir. Gribat zināt?

– Varat pateikt, ja? – meitenes māte pagriezās un neatlaida acis no monitora. Nav tomēr vienalga viņai.

– Meitenīte jums ir.

-Ai, dakter!- meitenes māte izmainījās līdz nepazīšanai. Tā taču ir tāda laime, meitenīte… Paldies jums, dakter! Katjuša, piedod man, es te pārcentos laikam… Mazmeitiņa man būs. Nu gan. Dakter, iedomājaties?

– Un vēl kā – es pasmaidīju. Sieviete atkusa. Sāka smaidīt, paķēra meiteni aiz rokas un pat apraudājās. Pārsteidzoši, cik ļoti cilvēkus var izmainīt attēls monitorā.

Pēc pieciem mēnešiem manā maiņā dzemdību namā piedzima brīnišķīga mazulīte, kuru nosauca par Aņečku. Jaunizceptā vecmāmiņa neizlaida meitenīti no rokām, raudāja un nevarēja vien nopriecāties, bet Katja kļuva par īstu māmiņu, atbildīgu, rūpīgu un mīlošu.

Pēc tā ultrasogogrāfijas izmeklējuma  šajā ģimenē notika izmaiņas. Viss mainījās uz labo pusi un es pieticīgi lepojos par to, ka tam ir pielikta arī mana roka. Tomēr mēs, ārsti, reizēm esam mazliet brīnumdari…”