Gribējās uz vietas izgaist, ar visiem maisiem un maisiņiem un visu tualetes papīru, bet visvairāk kaitināja doma, ka ar visām šīm vajadzīgajam lietām viņai nākas staipīties vienai, bez jebkādas palīdzības.

Zaudēt Irinai nepatika, tāpēc rīkoties nācās drosmīgi. Aiz bijušā vīra mašīnas piestāja skaists melns džips. Ne mirkli nedomājot, Irina atverot aizmugurējās durvis, viegli iemeta tajā visus savus pirkumus, bet pati kā taurenītis iespurdza priekšējā pasažieru sēdeklī.

Džipa vadītājs apstulba no tādas nekaunības, bet klusēja. Vēl vairāk viņš apstulba, kad Irina pieliecās viņam un ātri, brīdinoši  nočukstēja: “Drīkst es jūs noskūpstīšu?” Atbildi gaidīt nebija laika, skūpsts notika. Irina nošņāca: ”Braucam projām, ātri.” Brauca klusējot.

Nedaudz pabraukuši nost, apstājās. Džipa vadītājs jautāja: ”Vai man tagad, kā kārtīgam vīrietim nevajadzētu jūs apprecēt?”

Irina sarka un bālēja, tad apraudājās un sāka stāstīt savas dzīves epizodes. Pieminēja arī, ka vēl aizvien neprot aprēķināt savus spēkus, iegādājoties pirkumus. Un vēl arī to, ieraudzīja bijušo vīru.

Stāsta beigās džipa vadītājs jau bija gatavs viņu aizstāvēt ar dūrēm. Viņš aizveda Irinu uz bērnu dārzu pēc meitas un tad viņas abas aizveda mājās.

Vēlāk viņi kļuva par lielisku pāri. Mašīnu Irina ta arī nevada. Bet viņu ģimene gaidāms pieaugums.