Irina, atvērusi durvis ar kāju, lēnām nāca laukā no supermārketa. Sieviete bija apkrāvusies ar pirkumu maisiem no galvas līdz kājām. Visu bildi vēl pilnīgāku darīja lielais, padusē iespraustais tualetes papīra iepakojums.

Pa galvu šaudījās divas domas. Pirmā par to, kāpēc gan vajadzēja pirkt visu tieši šeit, ja ir veikals netālu no mājām. Otra par to, ka tagad visus pirkumus nekur citur neliksi, nāksies vien kaut kā varonīgi tos dabūt uz mājām. Kā par spīti, tualetes papīra paka tā vien manījās slīdēt laukā no paduses, bet sadzīves ķīmijas maisiņš likās, sāk plīst.

Irina atkal un atkal nožēloja, ka pārdevusi mašīnu. Reiz gribēja iemācīties vadīt mašīnu, bet tad palika stāvoklī. Kad mazais jau bija apvēlies, sastapās ar kategorisku vīra aizliegumu, viņš uzskatīja, ka sievietei nav vieta pie stūres un solīja, ka aizvedīs viņu, kur vien vajadzēs.

Ar solījumu izpildi vadāt, kur vajag, gāja pasmagi, bet vēlāk vispār izrādījās, ka mašīnā, kuru viņiem uz kāzām uzdāvināja viņas vecāki, vīrs vadā citu sievieti. Pēc šķiršanās mašīnas uzturēšanai līdzekļu nepietika, tāpēc tika nolemts mašīnu pārdot.

Pašas ārējās veikala durvis beidzot atvērās (paldies mūsdienu servisam-automātiski) un pēkšņi, pie tuvojošās mašīnas stūres viņa ieraudzīja savu bijušo vīru, kuram blakus sēdēja viņa tagadējā pasija.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!