Mūsu pilsētā ir tāda pazīstama grupiņa, tur stāsta jaunumus, dalās jaunumos. Un reizēm tur lūdz palīdzību. Reizēm pēc traģēdijām, bet reizēm tāpat vien bezkaunīgi cilvēki, kuri uzskata, ka visi viņiem ir parādā.

Reiz nolēmu arī es palīdzēt, kā jau varēšu. Tā bija pirmā un pēdējā reize.

Man ir mašīna, bet tur bieži vien lūdz palīdzēt kaut ko atvest vai aizvest. Mēs ar meitenēm pa visu pilsētu lasījām kādai problemātiskai ģimenei dažādas mantas. Viņi bija rakstījuši, ka drīz viņiem piedzims bērniņš, bet ne naudas, ne dažādu vajadzīgu lietu nav.

Atsaucība no cilvēkiem bija liela, biju pat ļoti pārsteigta, cik daudz mūsu pilsētā labu cilvēku.

Puspilsētu apbraukājām, salasījām kaudzi dažādu mantu. Mums pat ratiņus atdeva, pie tam pat ļoti labus. Ne jau nu pašus labākos, bet kārtīgus un tīrus.

Iebraucām pie manis mājās, lai visu sašķirotu. Ielikām vēl aploksnē naudiņu, vispirms pierakstījām, cik kurš deva, lai nebūtu strīdu. Un galu galā ar desmit pakām, ratiņiem, bērnu krēsliņu, podiņu, vanniņu, rotaļlietu maisu un pat pamperiem braucam pie topošajiem vecākiem.

Domājām, ka viņi būs priecīgi, biju redzējusi viņu dzīvokļa fotogrāfijas, tur šausmu lietas bija redzamas.

-Ā, tās esat jūs – durvis atvēra māmiņa, kurai es biju zvanījusi,- nu ko tad atnesāt.

Tā, lūk, vienkārši. Es sāku stiept mantas, tad pievienojās palīdze. Bet šie pat no vietas neizkustējās. Vīrietis vispār izgāja laukā uzsmēķēt, skatījās, kā divi sievišķi paunas staipa. Un tad, kad viss bija sastiepts, ienāca iekšā. Viņa sāka aplūkot mantas.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!