-Kāpēc viss nav jauns? – viņa jautāja man.

– Tur ir dažādas mantas, ir arī gandrīz jaunas un arī jaunas, vēl iepakojumos, – atbildēju viņai.

– Gan jau labāko sev paņēmāt. – saka viņa vīram un it ka arī mums.

Mana pāriniece sarkst, es sāku dusmoties.

-Un kur tad man to likt? Mana meita jau ir liela un es arī pati varu visu nopirkt – teicu, cenšoties nesākt lamāties.  Sapratu jau, ka šie nav normāli.

-Un kas ar ratiem? – pieķērās viņa lielajām mantām, – arī lietotie? Kāpēc tādus vispār vest vajadzēja! Jūs ko tur?! Mēs domājām, ka mums vienkārši naudu sametīs un tā palīdzēs. Nē jau, tos ratus vediet atpakaļ, tādus mums nevajag.

Tikai jaunas mantas. Kas, mēs sliktāki par citiem? Ja mums ir daudz bērnu un mēs nestrādājam, tad pret mums var kā pret suņiem izturēties?

-Ziniet, kad man bērns dzima, mums arī daudz dažādu mantu cilvēki atdeva, es neatteicos, un nekas ar mums nenotika. – atbildēju es, – bet ratus mēs paņemsim.

Izgājām uz ielas sliktā garastāvoklī un te redzu, veca māmiņa iet, negribējās tos ratus atpakaļ vest tāpēc pajautāju:

-Vecmāmiņ, sakiet jums te nevienam ratiņi nav vajadzīgi? – viņa tā dīvaini uz mani paskatījās, – jūs nebaidieties! Mēs uz astoto dzīvokli vedam, viņi paši palīdzību prasīja, bet no ratiem atteicās. Jaunus grib.

-Ak tiem. Nu viss skaidrs – acīmredzot, viņai par kaimiņieni un tās raksturu bija jau daudz zināms. Tepat blakus dzīvo mana draudzene, viņas meitai drīz jādzemdē, bet, tavu bēdu, agrāk viņi pa privātmāju dzīvojās, bet tad atbrauca ciemos pie viņas mammas. Kamēr ciemojās, māja nodega – visi vadi veci, un mantas visas nodega arī. Viņi būs priecīgi.

Un mēs devāmies turp. Žēl, ka nezinājām agrāk. Viņi no mūsu palīdzības neatteiktos. Apsolīju viņiem palīdzēt, bet tā būs pēdējā reize. Tagad nolēmu, ja vēl kādam palīdzēšu, tad tie būs bez pajumtes palikušie dzīvnieki…