Turklāt vēl viņš ģimeni neapgādā, vīriešu darbus mājās arī nedara, ar bērniem arī nenodarbojas. Rodas loģisks jautājums, kāda joda pēc man vajadzīgs tāds vīrs? Laikam jau mīlestība ir akla, tā arī es negribēju neko redzēt. Runāt mēģināju, atbildot vai nu meloja vai klusēja, nekas nemainījās.

Daļēji pat esmu pateicīga šai meitenei, citādi es neizlemtu šķirties, jo bail būtu vienai ar bērniem palikt. Bet te tāds iemesls.

Godīgi sakot, pēc seksa nav nekāda vēlēšanas, ja vīrietis nav vīrietis, visus jautājumus nākas risināt pašai, un vēl arī naudu man prasa.

Taču vienalga sāpīgi un pretīgi ir tagad. Ir tā, it kā būtu atvēries liels augonis. Ir smagi, kad dēls jauta, kur ir tētis, kad viņš skumst pēc tēva, bet es nekā viņam to nevaru izskaidrot. Bija man ģimene, bet vienā mirklī es kļuvu par vientuļo māti ar diviem bērniem. Labi vēl, ka man ir kur dzīvot, un arī nopelnīt es varēšu.

Vienkārši ļoti gribas saprast, ko es darīju nepareizi, lai kļūdas neatkārtotu. Vīrs saka, ka vaina nav manī. Laikam jau biju pārāk uzticējos, daudz ko piedevu, vajadzēja nelaist uz dzerstiņiem un pārbaudīt telefonu. Bet es tā negribu. Tas nav manā dabā – spiegot.

Jūsu kritiku pieņemšu, bet labāk tomēr atbalstiet, būšu pateicīga.