Jā, arī tā gadās. Un man ļoti gribas parunāties.

Nu tad tā, apmēram pirms nedēļas atskanēja zvans manā telefonā. Numurs pierakstīts – Žeņa, kaut kāda paziņa caur mūsu draugiem. Zvana un diezgan “uzbraucoši” paziņo, ka jau pusotru gadu satiekas ar manu vīru.

Mana pasaule satumsa, ausis, kā ar vati piebāztas un vienīgais, ko spēju pateikt – un jūs nemulsina, ka viņam ir divi bērni? Nē, nemulsinot, jo bērnus viņš mīlot un nepametīšot, bet ar mani dzīvojot tikai bērnu dēļ.

Neatceros, ko mēs vēl runājām, kaut kā piemirsies. Vīrs blakus guļ. Neko nenoliedz. Saka, ka pats gribējis šodien visu izstāstīt. Jā, sakars bijis, bet nu viss beidzies un viņa zvanot aiz atriebības. Saka, ka negribot mūs zaudēt, mani mīlot, uzticību centīšoties atgūt. Bet es vairs neticu nevienam viņa vārdam, Iesniegšu šķiršanās prasību.

Kas tad mums ir? Šajā gadā palika 10 gadi kā esam kopā. 7 gadi laulībā, dēlam 4 gadi, meitiņai gadiņš. Viņam līdzīga, kā viņš sapņoja.

Taču viņas piedzimšana neapturēja viņa sānsoļus. Protams, sieviete – grūtniece nav vis gracioza stirniņa, un arī pēc dzemdībām uzreiz pēc seksa tā nekārojas. Bet vai tiešām ģimene nav dārgāka par tādām izklaidēm?

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!