Igors bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs viņus pameta, kad Igoram bija astoņi gadi. Bērnībā Igors bija slimīgs un vārgs bērns. Cik grūti bija mātei audzināt dēlu, saņemot darbā kapeikas, cik bezmiega nakšu viņa pavadīja pie slima dēla gultas, zināja tikai māte pati.

Ne jau tāpat vien viņai sirmi mati bija jau trīsdesmit gados. Un kā sāpēja sirds, arī zināja tikai māte.

Gāja laiks, Igors auga, veidojoties par skaistu un spēcīgu puisi. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš bija stalts, vesels un plecīgs puisis. Māte nespēja vien noskatīties.

-Nu, Igoriņ, visas meitenes būs tavas, – teica māte.

-Ko tu, mamm – kautrīgi teica Igors.

Pienāca laiks doties armijā.

-Vai tad līgavu arī aicināsi uz atvadībām? – jautāja māte, – iepazīstināsi mūs?

– Nav man līgavas. Kam man viņu tagad. Nodienēšu, tad domāšu par ģimeni.

– Varbūt tev taisnība. Būs vieglāk dienēt.

Igors dienēja, bet māte lasīja viņa vēstules un pati rakstīja viņam katru dienu. Katru vēstuli viņa lasīja arī kaimiņiem, nespēja atturēties.

-Lūk, kāds man dēls, – lielījās viņa, – seržanta pakāpi saņēmis.

-Patiešām malacis!, – lielīja viņas dēlu kaimiņi, – labs ir tavs dēls.

Apmēram pēc gada vēstules no Igora vairs nepienāca. Māte vietu sev nerod. Naktīs neguļ, dienā stāv pie loga, gaida pastnieku. Bet vēstuļu kā nav, tā nav. Mātei vairs ne darbā, ne mājās nav labi. Nekā nevar nomierināties.

Kādu nakti miegs tomēr viņu pieveica un viņa redzēja sapni.

Pie viņas pienāca Igors.

-Sveiki, mammu.

– Sveiki, Igoriņ! Ka dzīvo? Kā dienē?

-Sāp, mamm.

– Kas tev sāp, dēliņ?

– Viss ķermenis sāp. Nevaru izturēt, kā sāp.

-Tūlīt, dēliņ, pacieties.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!