Viņa apkampa dēlu, piespieda sev klāt, visas sāpes sev paņēma.

– Tev vieglāk, dēliņ?

– Vieglāk, mamm, man tagad ir labi. Paldies tev!

– Nu ko tu, Igoriņ. Kāds vēl paldies, kad tev ir labi arī man ir prāts mierīgs.

– Ko, dēls?

– Atbrauc pie manis. Man tevi noteikti jāredz.

– Labi, dēls, atbraukšu. Šodien pat braukšu. Tik uz kurieni man jābrauc?

– Dēls nosauca pilsētu un adresi. Pagriezās un aizgāja.

Pamodās māte, juzdama ko nelāgu. Pierakstīja dēla pateikto adresi un sāka posties ceļam. Naudas viņai nebija. Gāja pie kaimiņiem, katrs deva, cik varēja.

– Kad atbraukšu, noteikti atdošu, – teica viņa.

-Kur tad tu brauksi?

– Pie dēla braukšu.

– Pēc divām dienām viņa bija pilsētā, kuru bija minējis dēls. Atrada vajadzīgo māju. Viņai kļuva neomulīgi, kad viņa saprata, ka tas ir hospitālis.

– Iegāja galvenā kara ārsta kabinetā.

– Kā jūs uzzinājāt, ka viņš ir šeit? Mēs neziņojām vecākiem, – jautāja ārsts.

– Sapnī redzēju viņu un viņš man adresi nosauca.

Ārsts, protams, izbrīnījās, bet noklusēja.

– Viņš piedalījās kaujas operācijā. Viņš ir smagi ievainots. Nezinu, vai jums tagad vajadzētu ar viņu tikties. Viņš var sanervozēties.

Mātei sametās tumšs gar acīm.

Tūlīt aizvediet mani pie viņa. Dzirdat, tūlīt!

– Labi, – teica ārsts, – nomierinieties.

Kādu sekundi viņa raudzījās uz ievainoto, apsaitēto dēla ķermeni. Klusi piegāja klāt, paņēma dēlu aiz rokas.

– Dēliņ

Dēls atvēra acis.

-Mammu, – nočukstēja viņš, – cik labi, ka tu atnāci!

Māte notupās uz ceļiem un apkampa dēlu, uzlika galvu uz viņa krūtīm.

– Mammu, – izdvesa dēls pēdējo vārdu savā mūžā.

Māte pacēla dēla plaukstas pie savām lūpām. Mātes un dēla pirksti bija savijušies, nu jau uz mūžu.

Mātes sirds apstājās vienlaicīgi ar dēla sirdi.