Es esmu muļķe! Visām pudelēm par korķi nav ko bāzties! Paiet neilgs brīdis līdz viena meitenīte (vecums tāds pats) nokrīt no atrakcijas – guļ zemē, raud un sauc tēti! Mēs ar vīru saskatāmies un saprotam, ka klāt bērnam palīdzēt neviens nenāk!

Mans vīrs pieiet viņai klāt un jautā, kā palīdzēt! Meitenīte nobijusies sauc tēti, tēti! Netālu stāv audzinātājas! Vīrs iet meklēt palīdzību un ziņot, ka kaut kas ir atgadījies! Uz sacīto atbild: “TAS nav mūsu bērns!

Mans asais komentārs šobrīd (Jo tas nav mūsu bērns, redzam, ka raud, sasities, vajag palīdzēt, esam cita bērnudārza auklītes, bet klāt neiesim, jo par citu bērnu vākšanu mums nemaksā!), sameklējām īsto un pateicām kas noticis!
Vēl nesenā pagātnē palicis skumjš stāsts par bērnu, kuram neviens neko nejautāja! Šodien vaktējot un pieskatot savu bērnu, ar vienu aci skatos arī uz citiem, kuriem vajag padot roku vai piecelt.

Vēlos tikai pievērst uzmanību vecākiem, kuru bērni (cik jums pašiem zināms) nāk ar bērnu dārziem uz šo pašu laukumiņu spēlēties.

Tās auklītes, kurām maksājat naudu un domājat, ka esat atstājuši savu lolojumu labās rokās, nav īstajā vietā un nepilda savus pienākumus! Un šoreiz es nerunāju par darbiniekiem, kuriem būtu neliela alga, bet par vienaldzību pret mazu bērnu!!!!

Sabiedrība prasa atbildību pret savu un arī citu bērniem, bet šajā pašā brīdī esam ļoti vienaldzīgi un noraidoši!”