Kādu reizi vecmāmiņa Ļuda neatnāca ierastajā laikā uz pastaigu. Draudzenes arī neaizgāja – vienai ciemiņi atbrauca, otrai spiediens uzskrēja. Pēc trim dienām, apārstējusies, Tamāra atcerējās par Ļudu: nedod dievs, dzīvo badā! Bet uz telefona zvaniem atbildes nebija.

Tamāra aizklunkurēja līdz draudzenes kāpņu telpai, bet dzīvoklī netika. Tad norūpējusies vecenīte devās pie mājas pārvaldnieka.

Glābēji nesāka lauzt durvis – ielīda vecmāmiņas Ļudas dzīvoklī caur lodžiju, pirmais stāvs taču. Vecmāmiņa gulēja uz grīdas pie dīvāna.

Viņa kustējās, vaidēja, bet atbildēt uz jautājumiem nevarēja. “Gūžās kaula kakliņa lūzums,- slēdzienu izdarīja ārsts. – Vecenīte, spriežot pēc visa, guļ šeit ne vienu vien dienu. Vai viņai ir tuvinieki?” Draudzenes atbildēja: ”Ir! Mēs esam viņas tuvinieces!”

Ludmilu Vasiļjevnu izglāba. Viņai pat ielika protēzi par valsts naudu. Viņa jau staigā ar speciāla aprīkojuma palīdzību pa pagalmu.

Viņas draudzenes Ņina un Tamāra atkaroja no Aļonas, kura ne reizi nebija apmeklējusi vecmāmiņu slimnīcā, bankas karti. Pēc vecmāmiņas izrakstīšanas no slimnīcas Aļona atveda paciņu prjaņiku un iemeta to tukšajā ledusskapī. Tagad pēc produktiem un uz aptieku vecmāmiņai Ļudai iet sociālais darbinieks.

Vecmāmiņa Ļuda ļoti skumst pēc savas mazmeitiņas – ne pēc tagadējās, bet pēc tā mazās Aļonas, kuru viņa nēsāja uz rokām, kad mazulīte iemiegot, kļūdīdamās viņu sauca par mammu, apkampa ar savām rociņām un čukstēja: “Tu mana visu mīļākā! Es tevi nevienam neatdošu…”