Dēliņš Volodja nomira no slimības, vīrs nomira vēl agrāk. Ir, tiesa, vēl mazmeita – skaistule Aļona, bet par viņu labāk nemaz nesākt runāt, tāpēc, ka tad vecmāmiņa Ļuda sāks raudāt un spiediens atkal būs augšā.

Dzīvo bijusī skolotāja labā vienistabas dzīvoklītī pirmajā stāvā – dēls nopirka. Sākumā Aļona bieži apciemoja vecmāmiņu, palīdzēja sakopt dzīvokli, nopirkt produktus.

Vecmāmuļa naudu no pensijas mazmeitai “piemeta”: meitene laba, kā divas ūdens lāses līdzīga Volodjam. Viss, kas palicis par piemiņu no dēla, ir Aļona.

Kādu reizi mazmeita teica: ”Vecomāt, vajadzētu naudu uz karti noformēt. Tagad visi tā dara, tā ir ērtāk.

Karti Aļona atstāja pie sevis. Kopš tā laika viņa nez kāpēc sāka retāk parādīties: liela slodze koledžā. Tad mazmeita pārstāja apmaksāt komunālos maksājumus. Aizvien retāk nesa produktus.

Reiz vecmāmiņa staigāja pa pagalmu. Viņai stipri sareiba galva, tāpēc draudzenes aizveda viņu mājās. Viena no viņām skrēja uz virtuvi pēc minerālūdens.

Atvērusi ledusskapja durtiņas, viņa apjuka: tur bija tikai pustukša kefīra paka ar izbeigušos derīguma termiņu. Un viss. Vecā sieviņa vienkārši bija badā.

Kareivīgā Tamāra slepus pazvanīja mazmeitai Aļonai un strikti noprasīja, kur ir vecmāmiņas pensija un kāpēc ir tukšs ledusskapis. “Zini, ko pateica man tā mazā draņķe: kaut tā vecā ātrāk nosprāgtu, dzīvoklis atbrīvotos!” – viņa stāstīja pēc tam Ņinai.

Vecenītes noraudājās, iedzēra baldriānus un norunāja, ka pielietojot nevainīgus iemeslus, aicinās Ludmilu pie sevis uz tēju vai apciemos draudzeni ar cienastiņiem.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!