Kārtējo reizi pārliecinājos, ka labāk ir paiet garām, nekā lieku reizi bāzt roku kabatā un iebērt sauju sīknaudas ubagotāja cepurē. Ne, skops es neesmu un man pat patīk palīdzēt cilvēkiem, bet vairāk to nedarīšu. Kāpēc tā?

Šodien ar sievu braucām uz parku, pastaigājāmies, iegājām baznīcā. Iespaidu daudz un labi, bet bija arī darva medus mucā.

Gājām no stāvlaukuma garām klosterim. Pretī nāca sieviete, kliba, balstījās uz spieķīti.

Kad viņu panācām, viņa vērsās pie mums ar vārdiem:

-Palīdziet kā varat! Ne jau ubagdāvanu lūdzu, bet jūsu žēlsirdību!

Nedomājot daudz, sabēru sievietei saujā visu sīknaudu, cik bija kabatā un gājām tālāk.

Ejot atpakaļ, mēs iegājām pārtikas veikalā, kurā pārdeva klosterī gatavotus produktus. Mūs tas interesēja, jo vienmēr jau gribas nogaršot kaut ko dabīgu.

Kad piegājām tuvāk kasei, lai samaksātu par pirkumu, es atkal ieraudzīju to sievieti. Viņa izbēra sīknaudu un lūdza samainīt to banknotēs. Mūsu acu priekšā viņai nolika priekšā vairāk nekā četrus tūkstošus rubļu.

Šis fakts mani pārsteidza. Kad sieviete izgāja no veikala, es skaļi noteicu: „Nu neko jau, viņai sadots vairāk, nekā es nopelnu nedēļas laikā!”

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!