Pārdevēja nosmējās un teica:

„Tas taču ir klosteris! Piemēram, šī sieviete nāk pie mums katru vakaru. Nes sīknaudu, nevienu vakaru nav bijis mazāk par diviem tūkstošiem. Bet pa svētkiem, kad ir daudz tūristu un svētceļnieku, viņi pat kautiņus te rīko! Redziet soliņus gar klostera sienu? Gadās, ka kaujas par to, lai tiktu uz soliņu, kas tuvāk klostera vārtiem!”

Neko jau… katru dienu nes tādas summas sīknaudā. Un cik vēl banknotēs sadod, kuras mainīt nevajag? Sapratu, ka ir pareizs apgalvojums.

Katrs ubagotājs ir biznesmenis.

Šie biznesmeņi var izskatīties ļoti pārliecinoši: staigāt puskaili salā, balstīties uz spieķīša, staigāt ar kruķiem u.t.t. Bet tas ir bizness. Netīrs apģērbs ir darba uniforma. Policisti strādā policijas formā, karavīri – kamuflāžā, ārsti- halātā, bet ubagotāji- netīrās, saplēstās drēbēs.

Ir, protams, arī cilvēki, kuriem palīdzība ir vajadzīga. Viņiem vajag ēdienu, apģērbu, dzīves vietu, medikamentus. Bet, kā likums, tādi cilvēki uzvedas daudz pieticīgāk, nekā tie, kuri izliekas par nespējniekiem.

Piemēram, manā dzīvē bija gadījums, kad pie izejas no veikala, pie manis pienāca vīrietis, kurš kautrīgi palūdza, vai nevaru nopirkt viņam ko ēdamu.

Es tad piedāvāju viņam, lai ienāk man līdzi un izvēlas, ko viņam vajag. Viņš atbildēja, ka viņu neielaiž apsargi. Vīrietis palūdza, lai nopērku maizi un konservus, jo tie tik ātri nebojājas.

Kad iznācu ārā no veikala un sniedzu vīrietim saini ar pirkumiem, viņa sejā bija naiva bērnišķīga pateicība un bezgalīga laime.

Jā, tādiem cilvēkiem var un pat vajag palīdzēt. Bet ja jums pienāk klāt un ar iemācītu viltīgu frāzi prasa naudu, tad nedrīkst. Neparko nedrīkst. Atcerieties, ka šādi cilvēki ir biznesmeņi un, iespējams, viņi nopelna vairāk, nekā jūs.