Jaunā māmiņa paņēma rokās bērnu un nobālēja. Skaists konvertiņš, liela bante, radu pulks aiz durvīm.
Tikai ietīts nebija viņas bērns – mammai pietika tikai reizi paskatīties, lai tas kļūtu skaidrs.
Ludmila uzmanīgi nolika bērnu uz galda un sāka viņu noģērbt. Medmāsa aizkaitināta jautāja, ko viņa dara – sak, izrakstīšanas zāle ir viena, bet gaidītāju uz izrakstu daudz.
LASI VĒL: Iepriekš vīrs teica, ka visu laiku brauc makšķerēt. Es tā arī neuzzinātu, ko vīrs dara, kad brauc makšķerēt, ja ne ļaunā kaimiņiene
Ludmila neko neatbildēja, drebošām rokām ņēma nost pamperu un izbrīnītām acīm raudzījās uz medmāsu:
Tas ir puisītis. Kur ir mana meita? Nekavējoši atdodiet manu bērnu citādi te tūlīt akmens uz akmens nepaliks.
Medmāsas aizkaitinātība bija kā ar roku noņemta – viņa devās uz nodaļu…
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
Šeit ir 2 komentāri
Esmu ar šo ģimeni! Trūkst vārdu, malači!
Slava Dievam,Viņš lika šim bērniņam piedzimt,un arī nepazust! Svētīgu audzināšanu šai jaukai ģimenītei!
Izsaki savu viedokli!