Jaunā māmiņa paņēma rokās bērnu un nobālēja. Skaists konvertiņš, liela bante, radu pulks aiz durvīm.

Tikai ietīts nebija viņas bērns – mammai pietika tikai reizi paskatīties, lai tas kļūtu skaidrs.

Ludmila uzmanīgi nolika bērnu uz galda un sāka viņu noģērbt. Medmāsa aizkaitināta jautāja, ko viņa dara – sak, izrakstīšanas zāle ir viena, bet gaidītāju uz izrakstu daudz.

Ludmila neko neatbildēja, drebošām rokām ņēma nost pamperu un izbrīnītām acīm raudzījās uz medmāsu:

Tas ir puisītis. Kur ir mana meita? Nekavējoši atdodiet manu bērnu citādi te tūlīt akmens uz akmens nepaliks.

Medmāsas aizkaitinātība bija kā ar roku noņemta – viņa devās  uz nodaļu un pēc minūtes lejā noskrēja vadītāja ar Ludmilas meitiņu uz rokām. Viņa sāka atvainoties, ka arī šo puisīti arī šodien izraksta, precīzāk sakot – pārved uz bērnu namu, jo māte no viņa atteikusies.

Ludmila nesāka rāties, paņēma meitu un gāja pie vīra. Varētu domāt, ka ir svētku diena, bet jaunajai māmiņai no galvas neizgāja tas mazais puisītis, kuru aizveda uz bērnu namu. Vakarā vīrs pajautāja, kas viņai noticis – viņa raudādama viņam visu izstāstīja.

Bet jau pēc trim nedēļām visa lielā saime satikās atkal, lai mājās sagaidītu vēl vienu ģimenes locekli – Maksimku, to pašu puisīti, kuru viņiem gandrīz iedeva viņu meitas vietā. Viņi padomāja, aprunājās ar vecākiem, visi piekrita – kur viens, tur arī otrs. Tiksim galā. Un tagad viņu meitai ir brālis. Tikai ratiņus gan nācās pirkt citus – dvīņu.