Mans vīrs ir kaislīgs makšķernieks. Brīvdienās, kad vien var, viņš noteikti brauc kaut kur pasēdēt ar makšķeri pie ūdeņiem. Saka, ka tā viņam esot relaksācija, iespēja padomāt un pabūt kopā ar draugiem.

Es neiebilstu! Varu ilgāk pagulēt, nevajag gatavot ēst. Vīrs atbrauc vakarā, noguris un apmierināts. Dažas zivis ķeselē, bet sajūsma tāda, it kā būtu lasi noķēris.

Tāpēc arī neiebildu. Bet līdz brīdim. Satiku kaimiņieni, Vaļas tanti, klaču mīli. Tā nu jautā man indīgi:

-Kur tad tavs dārgumiņš tā pašā rīta agrumā atkal aizbrauca?

-Makšķerēt – saku.

LASI VĒL: Dzemdēja 15 gadu vecumā un ilgi slēpa, kas ir bērna tēvs. Pēc tam patiesība nāca gaismā.

Bet Vaļas tante paziņo:

– Kā tad, tagad to par makšķerēšanu sauc! Mīļākā viņam ir, 100%! Bet tu pat nenojaut.

Nē! Es savam vīram uzticos, vairāk nekā sev pašai!!!

Bet šaubu sēkliņa ir iesēta.

Tad nu tā. Es nolēmu, ka lai kas arī nenotiktu nākamajā reizē uz makšķerēšanu pieteikšos līdzi – pārbaudīt, kādas “zivtiņas” viņš makšķerē pa brīvdienām.

Laicīgi brīdināt nesāku, bet svētdien no rīta piecēlos reizē ar viņu un nostādīju fakta priekšā – es arī braukšu makšķerēt. Sākumā vīrs spurojās pretī, tas vēl vairāk pārliecināja mani par lēmuma pareizību. Nācās vien viņam ņemt mani līdzi.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!