Man paskaidroja, ka žurkas vairojas tur, kur ir atkritumi, tāpēc sava teritorija ir jātur tīra. Katrā lauku mājā ir pa pelei un mazajiem ciršļiem, kuri aktivizējas kartupeļu novākšanas laikā.

Kāpēc mēs dziedam – Velc, pelīte, saldu miegu mazajam bērniņam, ja jau ieraugot peli, sākas tāda panika? Tā vietā, lai pasēdētu pļavā, mežā kopā ar bērnu un paskaidrotu, ko katra radībiņa šai pasaulē dara, mēs jau uztraucamies, ka bērns mums steidz nest parādīt mārīti.

Biz, biz mārīte, mājiņa deg, būs tavi bērni sadeguši – ceļam kukainīti pa vējam, lai lido projām. Teic, ka katrā pieaugušajā joprojām slēpjas bērns.

Mēs varētu pacensties, lai viņam nav jāslēpjas, bet mēs jau bērnā slēpjam bērnu. Neej klāt tam smirdīgajam sunim, māte rauj projām mazo no Ulubeles telts pasākumā, kur atvests tieši tāds sunītis, lai bērns varētu samīļot.

Neej tai pļavā, atnāks govs un iekodīs, ome draud mazbērnam, kuram autobusu gaidot gribas puķes saplūkt. Mēs vispār domājam, ko sakām un kā to tai brīdī uztver mazais? Piedodiet, bet šobrīd daudzi bērni aug ar apziņu, ka viss, kas notiek ārpus sienām un datora , ir slikts.

Vai mēs varēsim prasīt un gaidīt, lai izauguši viņi sargā to, kas vēl būs palicis zaļš un dabisks? Viss taču kož, smird un smērē. Izej ar savu bērnu pļavā un atceries, kā tev patika gulēt uz vēdera un vērot tik kustīgo dzīvi starp puķēm un smilgām.