Šodien Vangažos netālu no ezera saulē bija izlīdis zalktis. Jauna sieviete grāba aiz rokas savu ~ 5 gadus veco bērnu, kliegdama, kā būtu odžu midzenī iekāpusi. Mazais tā arī nesaprata, kāpēc viņu rauj projām un neļāva apskatīt varbūt pirmo reizi dzīvē manītu radību.

Bērni no zirnekļiem, vardēm, pelēm, vabolēm utt. sāk baidīties tad, kad vecāki, ik reizi kādu no tiem redzot, izrāda neadekvātu uzvedību.

Man tas drusku gāja secen, jo ar dzīvo dabu iepazīstināja vecpaps. Ja aiztiksi biti vai lapseni – kodīs. Ja gribi, izmēģini. Un es izmēģināju.

Krupji, ja tos ņem rokās, tevi apčurā. Un mani apčurāja. Griez ceļu odzei, jo var sanākt, ka gulēsi Smiltenes kapličā. Un es griezu – klusi aizejot, nevis maunot tā, ka viss pagasts dreb.

Joprojām neesmu saņēmusi nevienu pieauguša cilvēka cienīgu atbildi, kāpēc ir jābaidās no zirnekļiem? Latvijā nāvējošo indes zirnekļu nav. Man mājās viņi ir vienmēr, jo vecmamma teica, ka zirneklītis mājā laimi auž, nenogalini savu laimi.

Tāpat nesaprotu bailes no peļveidīgajiem. Jums kādreiz kāda pele ir kaut ko klīnisku izdarījusi? Divi mazie stāv Rīgā kanālmalā un ar interesi vēro, kā žurka tekalē, kamēr viņu māte, kaut gan žurka ir metrus 5 no viņas, stāv uz soliņa, vicina somiņu un izdveš spalgas un nesakarīgas skaņas.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!