– Mammu,” iesāka viņš, apsēdies blakus un raugoties viņai acīs, “ar Taņu mēs tagad pastāvīgi strīdamies. Tagad viņa mašīnu prasa. Man mans auto kredīts kaklā karājas un arī hipotēku vēl aizvien maksājam. Bet tu šiko. Kam tev mašīna, saki man? Tu taču nestrādā, mājās sēdi. Kur tev braukāt, kur? Vispār… palīdzi mums.

Dēls palika pusvārdā. Viņš pētoši raudzījās mātē, cerēdams, ka māte pati sapratīs, ko viņš prasa.

Dēla vārdi nokaitināja māti. Viņa nogrozīja galvu, noņēmusi brilles, notrauca acīs saskrējušās asaras.

– “Es savus mazbērnus vadāju. Vai tas ir maz? Es palīdzēju jums agrāk, cik daudz gadus es dzīvoju jums? Neko neatteicu, drīzāk sev atrāvu. Tagad jums ir ģimenes, jūs stingri stāvat uz kājām. Grēks būtu žēloties, dēliņ.

– Tagad, kad jums dzīve nokārtota, esmu nolēmusi īstenot savu sapni. Kopš jaunības sapņoju vadīt auto. Mašīnu jums nedošu, lai tava Taņa grozās, ja grib savu mašīnu. Nav lēts tāds prieks.”

Dēls klusēdams noklausījās un aizgāja.

Kopš tā laika viņš vairs mātes mājā neparādījās.

Lidija Andrejevna cieta un mocījās. Viņa skuma pēc mazbērniem un dēla. Kādu dienu viņa sarūpēja ciemkukuli un aizbrauca pie viņiem ciemos, taču tie viņu sagaidīja ar netīksmi.

Vedekla pat nesasveicinājās, bet dēls izdomāja atrunu:

– Man nav laika, darīšanās jābrauc. Bērniem pasaki, lai pēc tavas aiziešanas durvis no iekšpuses pieslēdz.

Pēc tādas uzņemšanas māte noslēdzās sevī.

Viņa savu soli uz samierināšanos bija spērusi, lai gan vainīga nejutās. Kāpēc viņai jādāvina mašīna vedeklai, kura viņu par graša vērtu netur?

Un kāpēc dēls ar vedeklu uzskata, ka, ja jau viņa ir veca, tad viņa nevar vadīt mašīnu? Viss? Dzīve nodzīvota? Viss, kas atlicis – dzīvot savu dzīvi līdz galam, skatoties tikai uz bērniem?

Bet ja nu nē? Ja nu viņas dzīve tikai sākas?

Lidija Andrejevna sāka dzīvot ar aizvainojumu un dusmām: lai arī sirds smeldza pēc dēla, viņa centās novērst domas: sāka dziedāt kultūras namā – viņas vienaudzes izveidoja ansambli, ar draudzenēm sāka tikties.

Bet dēls? Nu negrasās viņa sēdēt un raudāt pēc viņa. Lai pats padomā.