Lidija Andrejevna auto iemācījās vadīt tuvāk pensijas vecumam.

Viņai bija sapnis: izņemt mazbērnus no dārziņa un skolas, un vest pie sevis, kamēr viņu vecāki darbā.

Ar mazbērniem Dievs viņu apdalījis nebija: meitai divi bērni, dēlam pavisam nesen trešais piedzimis.

Labi visu apdomājusi, Lidija Andrejevna kredītā paņēma automašīnu. Par savu pirkumu ļoti priecājās, tikai nedaudz kauns bija savu bērnu priekšā: tiem vienmēr naudas trūka. Tad remontam, tad bērnu apģērbam, tad uz jūru aizbraukt, cilvēcīgi atpūsties.

Agrāk Lidija centās ar naudu palīdzēt gan dēlam, gan meitai, tagad viņai pietika tikai, lai  apmaksātu kredītu un iztikšanai.

Sieviete baidījās, ka bērni viņu nesapratīs, un viņi patiesi raudzījās uz viņu kā apstulbuši:

– Māt? Nu kāpēc tev auto savajadzējās? Būtu pateikusi, būtu tevi aizvedis, kur vajag,” bozās dēls Valērijs.

Viņa sieva vispār apvainojās: pārstāja pat runāt ar vīramāti. Uz telefona zvaniem neatbild, brīvdienās pie viņas neierodas.

Meita ar znotu izturējās mierīgāk: Anžela pati jau sen vada mašīnu, tāpēc savu māti saprata, tik vien pateica, novēršot skatu: Tu tā prātīgi pie stūres. Vecums tomēr: spiediens, locītavas un redze var pievilt.

Aizvainoja māti meitas vārdi. Auto jau viņa pirka bez kādas blakus domas, kāpēc gan meita piesauc nelaimi? Viņa Anželai neko tādu neteica savā laikā, kad meita sēdās pie stūres, kaut gan baidījās par viņu ļoti.

Ar laiku bērnu attieksme pret māti mainījās: paši sāka reizēm izlīdzēt: bērnus izņemt, kaut kur aizvest.

Tā arī Lidija braukāja ar mazbērniem: vienu no skolas izņemt un uz sekciju aizvest, otru kaut kur aizvest.

Pēc tam vedekla sāka dēlam „uzbraukt” – dekrēta atvaļinājumā palika garlaicīgi, sadomāja iemācīties vadīt auto, lai būtu kā visi.

Lidija Andrejevna ar prieku vadāja vedeklu uz nodarbībām, pati pa to laiku ar mazdēlu ņēmās.

Taņa, vedekla tiesības dabūja, nepagāja ne nedēļa pēc tam, kad kādu dienu pie mātes atskrēja dēls.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!