Igoram un Aņai ilgi nācās pierunāt ārstus, lai tie ļautu vest māti uz mājām.

Igors atkal caurām dienām bija darbā. Pie vīramātes palika Aņa un kaķis.

Tagad vedekla, zinot, ka viņu vienalga neviens nedzird, beidza spēlēt savu teātri un atklājās visā pilnībā.

Un ko tik kaķis tolaik nedzirdēja – par to, kas notiks pēc tam, kad viņa saimnieces vairs nebūs, ka dzīvokli viņa pārdos, ka Igors paliks pliks un nabags, ka viņa nekad nav viņu mīlējusi, vienkārši vajag dzīvokli,  to, ka viņai apnicis spēlēt šo teātri, to, ka viņa grib normālu dzīvi bez visa šā te.

Dabūja vīramāte ciest, bet zilumus Aņa maskēja, vienalga jau Igors zem segas nelīdīs.

Katru dienu arī kaķis sūdzējās vīramātei, ka vairs tādu uzvedību nevar ciest, un jau nezina, ko izdomāt, lai ieriebtu vedeklai. Bet viņas klātbūtnē kaķis pat no pagultes baidījās izlīst, jo arī kaķis dabūja trūkties no viņas spēcīgās rokas.

Nezin, cik ilgi tā vēl turpinātos, bet kādā jaukā brīdī, kad Igors skatījās televizoru, bet vedekla sēdēja blakus vīramātei un kaut ko ļauni čukstēja tai, vienlaicīgi uzsmaidot vīram, vīramāte pavēra aci.

Vedekla no šausmām gandrīz no krēsla nokrita, piecēlās, pārbaudīja, vai viņai nerādās. Bet tad vīramāte atvēra otru aci.

Vedekla joza uz virtuvi pēc ūdens, cenzdamās iegūt laiku, lai apdomātu jaunu plānu, jo vīramāti viņa jau bija pilnīgi un galīgi norakstījusi.

Atgriežas Aņa istabā, bet vīramāte jau sēž gultā, bet blakus viņai dēls.

-Dēliņ, es tev tagad ko tādu pastāstīšu, dzīsim projām to tavu Aņu, nu neder tev viņa.

Un izstāstīja vīramāte dēlam visu, ko vedekla bija runājusi. Kaķis sēdēja līdzās un priecājās, ka taisnība veiksmīgi atklājusies.