Viņš neatteica ne interviju televīzijai, ne pārmīt kādu vārdu ar presi un radio kolēģiem, no kuriem dažam uz jautājumu “kā iet?” atbildēja, ka “ne tik labi kā tev”.

Savukārt visus, kas bija sastājušies riņķī, lai censtos viņu nofotografēt, kas Paulam īpaši nepatīk, Maestro pārsteidza ar “pretfotografēšanu” – izvelkot no žaketes krūšu kabatas blociņu, kas atgādina mobilā tālruņa izmēru, viņš to uzjautrināts vērsa pret žurnālistiem, sakot, ka tagad “vo-vo-vo – safotografēs visus!”.

“Tagad ar tiem telefoniem, tā tak ir nelaime, agrāk tā nebija. Bija varbūt viens ar kādu aparātu, bet tagad…

Un diezgan nekaunīgi to dara, es beidzu koncertu un viņi nāk manā ģērbtuvē un neļauj pat atjēgties. Nu, velns ar ārā, atļaujiet man kaut pārģērbties.

Vispirms – ja tu gribi mani fotografēt, ir jāpaprasa mana piekrišana, vai es to gribu. Bet tagad gandrīz vai jau uzskata, ka iedomīgs esmu, ja pasaku, kāpēc man neviens nepaprasa.

Tā ir arī norāde par kultūru un attieksmi. Bet tur neko vairs nevar izdarīt, tagad katram bērniņam ir tas telefons.”