Pats vecais vīrs par savu vecumu izsakās visai filozofiski: „Es nekad nevarēju pat iedomāties, ka nodzīvošu līdz 150 gadiem. Kad man palika 150, es necerēju nosvinēt 170. Galu galā pat visi mani mazbērni ir miruši. Nāve, šķiet, ir aizmirsusi par manu eksistenci. Taču mans ilgais mūžs mani priecē. Es baudu savu nemirstību.”

Jāpiezīmē, ka šo gadījumu, tāpat kā Mamas Efiško gadījumu, zinātnieki vēl līdz šim nespēj izskaidrot. Daudzie pētījumi šajā jomā liecina par to, ka katrai sugai dažādos laikmetos ir savs vecuma slieksnis, kuru nevar pārkāpt neviens šīs sugas pārstāvis.

Cilvēkam šis slieksnis ir 125 gadi. Saskaņā ar šo teoriju tālāka dzīvošana nav iespējamam, jo organisma resursi ir izsmelti.

Pateicoties mūsdienu medicīnas līmenim, cilvēks mierīgi var nodzīvot 100 gadus. Protams, ir nepieciešama pastāvīga medicīniska aprūpe. Taču 125 gadu līmeni sasniegt nav bijis iespējams. Visā pasaulē ir tikai 47 cilvēki, kuri ir vecāki par 110 gadiem.

Daudzu valstu biologi un mediķi strādā pie cilvēka mūža pagarināšanas jautājumiem. Vienīgā cerība izsisties cauri dabiskajiem šķēršļiem, pēc viņu domām, ir biotehnoloģiju un bioinženērijas attīstība.

Kas attiecas uz Muhašti Murasi, tad zinātniekiem vēl nāksies palauzīt galvu par to, kā viņam ir izdevies apmānīt dabu.

Un viņi aktīvi ar to nodarbojas. Ciemata iedzīvotāji apgalvo, ka viss šis stāsts ir tīra patiesība un, ka viņš ir vecs tik ilgi, cik viņi to atceras. Bez tam Muhašti atmiņa vēl aizvien ir ļoti laba.

Parasts kurpnieks atceras lietas, kuras viņš patiešām nevarētu atcerēties, ja nebūtu tās piedzīvojis personīgi. Visi šie fakti vēl vairāk iedzen pētniekus strupceļā.