Mani šis stāsts vienkārši satrieca. Neraugoties uz viņas izskatu, aizvedu viņu pie sevis, izmetām ārā viņas netīro apģērbu, apstrādāju viņas galvu (ja nu gadījuma utis), viņa nomazgājās, iztīrīja zobus, apgriezu viņai īsi matus, jo tie bija stipri bojāti, iedevu naudu un savas vecās nevajadzīgās drēbes.

Viņa apraudājās. Kad meitene aizgāja, es apzvanīju savus draugus, pastāstīju visu. Mēs noīrējām viņai istabiņu kopmītne par 1000 rubļiem mēnesī, kāds draugs palīdzēja viņai iekārtoties darbā par apkopēju tirdzniecības centrā.

Ak, Dievs, cik viņa bija laimīga un pateicīga. Protams, arī mums bija patīkami, ka esam palīdzējuši cilvēkam.

Tad sakari ar viņu kaut kā pārtrūka, bet pirms dažām dienām viņu atkal satiku veikalā. Viņa izskatījās ļoti labi, bija labi ģērbta. Ieraudzījusi viņa vai spiegt sāka no sajūsmas, apkampāmies.

Viņai viss bija labi. Ir puisis, strādā pagaidām par kasieri, bet domāju, ka ne uz ilgu laiku…? Nākamnedēļ ejam ar viņu uz teātri. Viņa pati nopirka biļetes, ļoti vēlas mums pateikties.

Dariet labus darbus, draugi. Netīrie bezpajumtnieki ielās nav sabiedrības atbiras, viņi ir cilvēki. Katram no viņiem ir savs stāsts (es nerunāju par tiem, kas galīgi  nodzērušies). Reizēm pieci rubļi var palīdzēt kādam no viņiem izdzīvot, bet nedaudz uzmanības, iespējams, ļaus uzsākt jaunu dzīvi.