Mūziķis un ielu vingrotājs Kaspars Zlidnis pirms kāda ilgāka laika dalījies savā Facebook profilā ar ļoti vērtīgu, patiesu un aizkustinošu stāstu iz dzīves. Šo tiešām ir vērts izlasīt līdz.
Kaspars raksta:
Veltījums vecākiem! Atceros bērnību.
Kad man bija trīs gadi un manam brālim – septiņi, mēs vasarā katru dienu pavadījām ārā. Pēc brokastīm mamma tikai piekodina, ka pusdienas divos un lai brālis mani pieskata. Kad bijām laukos, ikdiena pagāja, braukājot ar riteņiem, spēlējoties stadionā, makšķerējot, ēdot zaļos ābolus un ogas, dauzoties pamestās jaunceltnēs, kāpelējot kokos, palīdzot vecmammai dārza darbos utt.
LASI VĒL: Pieņemšanā ginekologs uzdeva vienu jautājumu sievietei. Viņa atbilde saraudināja grūtnieci…
Protams, neviena diena nepagāja bez lielākām vai mazākām traumām, nobrāzumiem, sasitumiem un zilumiem. Asiņojošs celis bija sīkums – ceļmallapas ārstēja visas brūces. Atceros gadījumu, kad nokritu no vingrošanas konstrukcijām un izsitu zobu, kuru vecmamma man ielika vietā un tas neticamā kārtā ieauga atpakaļ.
Reiz staigājot gar dīķa malu, paslīdēju un iekritu ūdenī. Brālis mani izvilka, noģērba un atstāja nožūt tur pat krastā. Mēs patstāvīgi šķērsojām autoceļus, braucām vairākus kilometrus līdz ezeram vai upei, pirkām našķus, maksājot ar sevis sakrāto vai lauku darbos nopelnīto naudu, bēgām no suņiem utt.
Bieži vien brālis ar saviem draugiem atstāja mani, jo es, mazāks būdams, netiku viņiem līdzi vai traucēju viņu “pieaugušo” darīšanās. Man nebija nekādu iebildumu rotaļāties arī vienam pašam. Divos pusdienas. Otrajā dienas daļā līdz deviņiem vakarā tas pats.
Ar netīrām un noputējušām drēbēm, nobrāzumiem un zilumiem mēs pārnācām mājās gulēt. Un tā dienu pēc dienas. Arī lietainā laikā mēs zinājām, ko darīt ārā, jo majās nebija, ko darīt. Nekādu mobilo telefonu, planšetdatoru un spēļu konsoļu mums nebija.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
Šeit ir 2 komentāri
Man ir 65 gadi.Bērnība pagāja visu dienu dzīvojot ārā,tāpat kā jums,bet vecāki man mācīja neklaiņot,Kaut arī sētas mums nebija,bet mēs skaidri apzinājāmies tās robežas un tās nepārkāpām.Vecāki mūs brīdināja par riskiem-slīkšanu,krišanu,neprātīgu dauzīšanos,spēlēšanos ar sērkociņiem, nažiem,kaušanos utt.,izskaidrojot kādas sekas tas var radīt.Mēs bijām paklausīgi bērni.Man tagad aug mazmeitiņa,kura arī ieklausās un ir paklausīga,bet mazdēliņš,manas acis tādu bērnu nav redzējušas.Ja viņš ir ko izdomājis,tad nekas viņu nevar atturēt no darīšanas,tikai saķerot un noceļot no trases.Tā ,ka es domāju, ka puikas nedzird,ko viņiem saka,neklausa,kamēr nav cietuši un tad raud,ka viss pagasts skan.Tā,ka uzpasēsim savus bērnus.Ja neiemācīsim viņiem sevi pasargāt,tad dievs arī neko nevarēs palīdzēt!
Jums vienkārši paveicās. Statistika mazu bērnu traumatismam ar sekām un bojāejai tajos laikos bija baisa (reālā statistika, nevis publiskā) – nokrita, noslīka, nosmaka, nositās, tika sabraukti, sadega. Man rados mediķi. Viņi zināja realitāti, bet bija spiesti turēt muti, citādi zaudētu darbu un iespējams vēl ko citu. Tas pats miličiem bija. Ugunsdzēsējiem. Žurnālistiem – jo īpaši.
Man arī paveicās. Dažam kaimiņbērnam – ne.
Jā, tolaik bija motīvs “izdzīvo stiprākais”, iespējams, ne tik slikta tā dabiskā atlase, BET – cik no mums šobrīd un uz sitiena vēlas lai viņu bērni iziet caur “dabisko atlasi”.
Ir ceļš starp klīšanu vieniem kur deguns rāda un tupēšanu istabā starp datoru , tv, planšeti un telefoni. Mani bērni iet šo vidusceļu, tehnika vairs pat īsti neinteresē.
Izsaki savu viedokli!