Tā bija īsta bērnība, ko es negribētu mainīt ne pret kādiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem. Vecāki uzticējās mums, ar to iemācot mums būt patstāvīgiem, atbildīgiem, drosmīgiem un spējīgiem pieņemt lēmumus. Arī saviem bērniem es gribu dot šādu bērnību.
Es redzu tik daudzus par sevi nepārliecinātus vecākus, kuri ir baiļu pilni par savu dzīvi un pats bēdīgākais, šīs bailes nodod arī saviem bērniem. Daudzu cilvēku dzīve ir steidzīga, stresa, agresijas, negāciju un baiļu pilna.
Darbā grūti, valsts negodīga, ģimenē neuzticība un tad pārņem bailes par savu un bērnu eksistenci. Vecākiem nav laika gaidīt, ka bērns pats apģērbjas un noģērbjas, nav pacietības iemācīt veselīgas ēšanas paradumus, bail atstāt bērnu pagalmā vai rotaļu laukumā kaut uz mirkli, jo šķiet, ka kāds viņam var ko nodarīt vai nozagt utt.
LASI VĒL: Ko nezina naudas koka jeb krasulas telpauga īpašnieki par saviem augiem. Dziedznieciskās īpašības, par kurām arī nezināju
Bail, ka bērns var nokrist un sasisties. Bail, ka viņš var paskriet zem auto vai noslīkt ūdenī utt. Labāk iedot planšeti, lai ir miers pašam. ATTOPIETIES! Ļaujiet bērniem dzīvot! Neaudziniet viņos bailes un nepārliecību par sevi.
Jūsu bailes nespēj pasargāt. Bailes spēj tikai iznīcināt visu skaisto, kas bērnā ir. Beigu beigās, lūdziet par savu ģimeni un saviem bērniem, lai tiem stipra veselība un sirds īstajā vietā! Lai miers ar Jums!
Dalies ar šo ziņu! Par šo stāstu ir vērts zināt ikvienam!
Šeit ir 2 komentāri
Man ir 65 gadi.Bērnība pagāja visu dienu dzīvojot ārā,tāpat kā jums,bet vecāki man mācīja neklaiņot,Kaut arī sētas mums nebija,bet mēs skaidri apzinājāmies tās robežas un tās nepārkāpām.Vecāki mūs brīdināja par riskiem-slīkšanu,krišanu,neprātīgu dauzīšanos,spēlēšanos ar sērkociņiem, nažiem,kaušanos utt.,izskaidrojot kādas sekas tas var radīt.Mēs bijām paklausīgi bērni.Man tagad aug mazmeitiņa,kura arī ieklausās un ir paklausīga,bet mazdēliņš,manas acis tādu bērnu nav redzējušas.Ja viņš ir ko izdomājis,tad nekas viņu nevar atturēt no darīšanas,tikai saķerot un noceļot no trases.Tā ,ka es domāju, ka puikas nedzird,ko viņiem saka,neklausa,kamēr nav cietuši un tad raud,ka viss pagasts skan.Tā,ka uzpasēsim savus bērnus.Ja neiemācīsim viņiem sevi pasargāt,tad dievs arī neko nevarēs palīdzēt!
Jums vienkārši paveicās. Statistika mazu bērnu traumatismam ar sekām un bojāejai tajos laikos bija baisa (reālā statistika, nevis publiskā) – nokrita, noslīka, nosmaka, nositās, tika sabraukti, sadega. Man rados mediķi. Viņi zināja realitāti, bet bija spiesti turēt muti, citādi zaudētu darbu un iespējams vēl ko citu. Tas pats miličiem bija. Ugunsdzēsējiem. Žurnālistiem – jo īpaši.
Man arī paveicās. Dažam kaimiņbērnam – ne.
Jā, tolaik bija motīvs “izdzīvo stiprākais”, iespējams, ne tik slikta tā dabiskā atlase, BET – cik no mums šobrīd un uz sitiena vēlas lai viņu bērni iziet caur “dabisko atlasi”.
Ir ceļš starp klīšanu vieniem kur deguns rāda un tupēšanu istabā starp datoru , tv, planšeti un telefoni. Mani bērni iet šo vidusceļu, tehnika vairs pat īsti neinteresē.
Izsaki savu viedokli!