Divi draugi Jānis ar Arvilu nesen devušies atpūtas braucienā ar laivām jūrā, kas beidzās ar sīvu cīņu ar viļņiem un knapu izglābšanos no abu vīriešu ieraušanas dzelmē. Ar šausminošo pieredzi vietnē “Facebook” dalījās viens no laivotājiem – Jānis Vītols.
Jānis raksta:
“Šis būs stāsts par diviem normāliem džekiem, kuru olas ir lielākas par smadzenēm. Respektīvi par mani Jānis Vītols un Arvils Pelns. Mēs nolēmām piektdienas naktī ar jūras kajakiem peldēt pa jūru. No vienas puses labprāt ar šo stāstu nedalītos, bet jau esmu dzirdējis dažādas baumas, kuras var iedrošināt citus atkārtot mūsu maršrutu vai arī sabiedēt pārējos laivot pat pa mierīgu ūdeni. Iesākumā gribu teikt, ka šis bija stulbs gājiens, tehniski nesagatavotiem iet un riskēt ar savām dzīvībām. Vienīgais, kam mēs bijām gatavi, ka varētu būt skaisti un interesanti.
Un tā tas arī bija, ja jūs zinātu cik skaisti sārts, liels pilnmēness bija virs sauszemes. Taču mēs aboslūti nebijām gatavi jūrai ar lūstošiem viļniem 2 metru augstumā. Vismaz es noteikti tam nebiju gatavs. Mūsu ceļš sākās pie Mīlestības saliņas Bolderājā. Zem tilta bija ērti piebraukt un iekāpt ūdenī.
Pagāja brīdis, kamēr tikām līdz saliņas tornim un jau apradām ar laivām, manevrēšanu, iekāpšanu un izkāpšanu. Zinu vienu, uz saliņu ir vēl jāairē. Diemžēl visu to daili, kuru piedzīvojām vairs nevaru parādīt, bildes ar aparātu ir jūras dzelmē. Buļļupē garām braucošās laivas uztvērām kā mazu treniņu jūrai.
Bija priekšstats, ka viļņi būs ne lielāki kā no pilnā ručkā ejošas wake laivas. Līdz tam brīdim bīstamākais, kas notika bija ap 10km, kad nolēmām doties cauri peldošai niedru pļavai. Kā mēs zinām visi piedzīvojumi sākas ar ideju par ceļa saīsināšanu. Šortkats nesanāca, bet ieraudzijām milzīgus bebrus, kuri dikti interesējās par Arvila laivu. Pēc viena bebru izgājiena saskatījāmies un pateicām viens otram – „p**am prom, kamēr tie bebri nav saņēmušies drosmi“.
Airējot prom nobraucām ļoti tuvu gar niedrēm un virs mums pacēlās Sudrabgārnis, par kuru arī domājām – te ir viņa ligzda un bērni, tulīt, ka sāks pikēt virsū. Tas viss piedeva turbo ātrumu un smieklus. Krīzi pārdzīvojuši, stresu mazinājām ar muļķībām, jautājot garām peldošai jahtai – „vai līdz Liepājai tālu vēl?“. Drīz vien esam tikuši jau līdz Lielupei, kura viegli pārsteidz ar savu vēju un sašūpoto ūdeni. 15 km jau noairēti, izkāpjam pludmalē pie Lielupes iztekas jūrā, saule jau norietējusi, sāk satumst.
Mēs redzam, ka daži kuteri atgriežas no jūras un laicīgi uzvelkam savus pieres lukturus. Esam airējuši teju bez apstājas jau 3h un pārspriežam, ka nebūsim pusiji, ja brauksim atpakaļ pa Buļļupi, jo jūra kaut kā viļņaiņāka par prognozēs redzēto. Bet abiem ir interesanti izbraukt tajā jūrā. Un te sākās kapiņš. Vispār došanās jūrā bija stulbs lēmums, jo Mēs nemācējām ne uztiasīt Eskimo roll (sagriezties ar laivu atpakaļ pēc tā, kad esi apvēlies augšpēdus), ne mums bija kāda glābšanas tehnika, ne iepriekšējs treniņš ar airu laivu jūrā.
Uzsākot savu ceļu viļņi nāca virsū no visām pusēm, bīstamākie bija tie no sāniem un lūstošie. Lai būtu drošākos ūdeņos, mēs devāmies dziļāk un dziļāk jūrā, turot kursu uz jūras vārtiem Daugavā. Dziļumā ir mazāk sēkļu un lai arī viļņi ir lieli, viņi ir gludāki un vieglāk pārvarami.
Bet nu saprotiet paši, mēs sēžam faktiski uz ūdens un tad nāk 3-4 viļņi pēc kārtas, kuri ir 1,5-2,5 metru augstumā. Ja gribat gūt ieskatu kā tas ir, apsēdieties mājās uz grīdas un paskatieties uz vietu, kur siena savienojas ar griestiem.
LV standarta griestu augstums ir 2,50 metri. Ja starp mums abiem bija lielie viļņi, mēs viens otru neredzējām. Ja bijām abi uz viļņu korītēm, tad bijām līdzīgā līmenī. Man bija neliels uztraukums, ka Arvilam nopūtīs jumtu un viņš kļūs neadekvāts, bet kā mēs visi zinām viņš ir ciets čalis. Ar viņu var iet izlūkos. Kādā brīdī viņš sāk regulāri bļaut „Jāni, pa labi, ejam pa labi!“ Savukārt es nesaprotu, kapēc man tā fckin laiva neiet pa labi.
Beigās izrādās – stūre vnk negriežas. Yess, kāda laba ziņa esot 2km attālumā no krasta. Un ir pienācis brīdis, kad saule ir norietējusi pilnībā, ir iestājusies tumsa. Un mēs redzam kā aust mēness, sarkans un milzīgs virs sauszemes. Neilgi pēc tā mani sašūpo viļņi un kreisās kājas lielo muskuli sarauj krampī. Tas viss ir pēc noairētiem 20km, 3km no krasta un tumsā. Neko, atslābināties nevar, kapājam tālāk. Mēs pamazām attālinamies no krasta.
Esam tikuši visai tuvu pie jūras vārtiem. Saprotam, ka te jau jūra satiekas ar Daugavu un mēs esam starp jūras ceļa otro un trešo boju, dziļāk iet nevaram atļauties. Nebūs spēka, netiksim atpakaļ. Arvils saprot, ka es jau esmu tāds atskaldīts, jo airēju kādu stundu tikai ar vienu pusi un kāja krampī.
Viņš uzņemas iniciatīvu sagriezt savu laivu pret krastu, lai pārbaudītu vai tā vispār varam maukt. Atbilde apstiprinoša un es turpinu ar vienu plecu airēt līdz sagriežos diognālā virzienā uz Daugavas moliem. Jūras viļņi nāk no aizmugures un airēt ir 10x vieglāk, stabilāk + es beidzot varu arī noņemt slodzi no kreisās rokas un airēt ar abām. Pārliecība par spēkiem aug.
Mēs ūdenī esam jau 5h30min no kurām 2h30min jūrā, kopā nobraukti jau 25km no kuriem pa jūru 8km. Atrodamies aptuveni 4km no krasta.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
Šeit ir 1 komentārs
man patika pamācošais stāsts
Izsaki savu viedokli!