Un kā bijis nebijis nāk lielie viļņi no aizmugures, tad nāk no sāna un sagriež manu laivu paralēli vilnim un lūstošais vilnis pabeidz savu darbiņu – apgriež manu laivu. Esmu ūdenī, ar galvu uz leju un cenšos izgriezties atpakaļ, bet nesanāk, neesmu šim trenējies.

Līdz nolemju noraut hermētisko bruncīti un katapultēties no laivas. Jūtu, ka nav silti un esmu sarijies ūdeni, un man ir stress. Nomierinos, saņemu sevi rokās, paķeru laivu pie roktura un cenšos tikt virsū, lai atgūtu spēkus, bet neveiksmīgi. Mums nav pat ar ko izsmelt ūdeni no laivas un viļņi turpina laivu mest man virsū, līdz aizpeldu tai no aizmugures. Vēljoprojām esam 4km no krasta. Un šķiet – dirsā, bet nepadošos.

Pieķeros pie Arvila laivas un turu savējo. Šis bija pārāk bīstami, jo mana laiva ar viļņiem turpināja mesties man virsū. Kā tāds Makgaivers izvilku no šortiem siksnu un sasēju abas kopā. Arvilam ir 2 uzdevumi – noturēties pašam un vilkt laivu.

Mans – palikt dzīvam. Saprotam, ka sasiet laivas bija kārtējā stulbā ideja, cenšos saplēst jostu, bet nekā. Turpinam peldēt tajā neveiksmīgajā sakabē līdz notiek brīnums – pārplīst savienojuma vieta un mana laiva atkabinās.

Jau iepriekš sapratām, ka jātiek vaļā no manas laivas, citādāk nav variantu tikt krastā. Izvilku no savas laivas bunduli, kurā auto atslēgas un laivu palaidu vaļā. Yess, mēs varam kapāt tālāk. Es turos pie laivas, turu bunduli un kapāju ar kājām. Arvils mani uzmundrina liekot domāt par savām meitenēm mājās, kamēr es pēc lielajiem viļņiem atsaucos, ka esmu vēl tepat. Viņš nav mana Keita Vinsleta un es neesmu viņa Leonardo Di Kaprio.

Pie lūstošajiem viļņiem es cenšos turēt viņa laivu līdzsvarā, pie mierīgajiem kapāties ar kājām un roku. Es esmu jūras ūdenī jau 1h un man sāk palikt ļoti auksti un grūti elpot. Saprotu, ka jāčeko pulss, paldies Garminam par šo.

Cenšos turēt pulsu augšā izmantoju dažādas elpošanas tehnikas un kustinot visu, kas mani ir virs ūdens, sākot ar žokli, lūpām, mēli, beidzot ar pirkstiem Arvils turpina varonīgi airēt un turēt kursu pretīm krastam. Vienā brīdī saprotam,ka esam pagājuši garām jūŗas vārtu bākām un Bolderājas krasts ir vairs tikai 1km attālumā. Arvils man jautā cik garš ir tas mols un es samānos, ka 600m, jo man šķiet, ka patiesība par 1km viņu var sabiedēt.

Bet tagad saprotu, ka viņu nekas nevar sabiedēt. Es sāku svilpt, cerībā, ka uz moliem var kāds būt un palīdzēt krastā utt. Pats taču esmu neskaitāmas reizes pa nakti braucis uz vienu vai otru molu. Arvils aicina taupīt spēkus un tā arī daru. Zinu, ka pirms nosalšanas uznāk komfortabla siltuma sajūta, tapēc priecājos par to, ka man vēl joprojām ir auksti un mēs tuvojamies krastam. Vienā brīdī Arvils iesaucas – „Es redzu zemi, es redzu zemi!“.

Es priecājos, bet ne sūda neredzu, jo esmu par zemu, lai redzētu zemi. Turpinam kapāt bez apstājas līdz pietuvojamies jau reāli tuvu un ejam virsū Bolderājas krasta stiprinājumiem no betona. Redzam, ka viļņi tur uzmet milzīgas šļakatas, kas nozīmē, ja būsim tur – mūs samals lupatu lēveros. Par laimi, zinu to apvidu un griežam pa labi, lai tiktu pludmalē. Cīnamies ar aizvien biežāk lūstošajiem viļņiem.

Ar kājām sajūtu, ka pārpeldam pāri kautkādam zvejnieku tīklam. Venalga, jātiek krastā. Cīnamies līdz esam reāli tuvu un manas kājas skar zemi ar pirkstu galiem. Kas tā bija par laimi, kas tās bija par emocijām. Stūmu laivu krastā cik strauji vien varēju līdz abi bijām ārā.

Apskāvāmies un es kautko nesakarīgu murminot gāju uz kāpu zonu prom no vēja. Tur izģērbos un tiku pie Arvila jakas. Siltums, kāda bauda. Abi bijām krastā, viena laiva ar mums, otra sazin viņ kur. Jūrā.

Par laimi Arvila telefons darbojās un viņš varēja izaukt 112 un ieradās NMPD uz flotes ielu. Ātrie ieradās tiešām ātri. Paldies Dievam, ka mēs palikām dzīvi. Mani savāca ar hipotermiju. Bija jau 3.00 naktī. Jūras ūdenī biju pavadījis 2h un nopeldējis 4km.

Kamēr dakteri darīja savu darbu, viens no viņiem iedeva telefonu un varēju piezvanīt savai sievai un pateikt, ka esmu dzīvs. Paldies visam medicīnas personālam un tiem, kuri maigā valodā mēģināja mani atrunāt no šī maršruta.

Šis viss varēja beigties arī citādāk, jo matemātika nebija mums par labu. Mēs nebijām gatavojušies un pakļāvām nesamērīgam riskam sevi un savas ģimenes. Es aicinu visus veltīt laiku un izvērtēt riskus, izvērtēt savas spējas un sagatavoties kārtīgi, ja nolemjat darīt ko līdzīgu. Vēl vairāk aicinu, nedarīt ko līdzīgu. Arvil, večuk paldies. Bez Tevis nekā!