Nevarētu teikt, ka esmu pilnīgi par veselīgu uzturu. Tā, uznāk laiku pa laikam, bet ātri pāriet. Un atkal atgriežos pie vecajiem ieradumiem. Bet reizēm tādos “veselīgajos” periodos es nonāku dīvainās situācijās un iesaistu tajās arī savu vīru.

Kaut kur izlasīju, ka īpaši veselīgi ir violetās krāsas kartupeļi. Saka, ka no tiem nekļūstot resnāks un tajos esot daudz vitamīnu. Tāpēc, kad kārtējo reizi gāju uz veikalu un ieraudzīju tādus kartupeļus, uzreiz nopirku tos. Izvārīju ar visu miziņu, tāpēc, ka kartupeļi bija maziņi un arī lai vitamīni vairāk saglabājas.

Vēl nopirku siļķīti, gurķus, kāpostus ar lociņiem pārkaisīju. Nu kaut vai bildi mālē: “Gaidu piektdienas vakarā vīru mājās.” Zvana vīrs, paziņo, ka drīz būs, un jautā, kas būs vakariņās. Atbildu uz jautājumu, bet nestāstu par pamatēdiena krāsu.

Vīrs laimīgs, jo visu pēdējo mēnesi esmu viņu mocījusi ar dalīto ēdienu. Atnāk vīrs, pārģērbjas, ienāk virtuvē un redz visu. Vajadzētu jums redzēt viņa acis un dzirdēt to sašutuma pilno kliedzienu! Pat nazis mugurā no mīļotās sievietes laikam būtu labāk.

Un es nemaz nepārspīlēju. Smējos līdz asarām, bet viņš turpina kliegt un tēlot alu cilvēku un galīgi nevēlas izprast situācijas komiskumu. Pat tad, kad uz galda parādījās norasojusi “Absolut” pudelīte, nemazināja viņa vilšanās sāpes.

Galvenais, ka pēc garšas kartupeļi nemaz neatšķīrās no parastajiem, bet stereotipi izrādījās stiprāki. Apēda visu tomēr, un kad skatījās uz kartupeļiem, pat jutās apmierināts. Taču lika man nosolīties, ka tādus pārsteigumus viņam vairs nesagādāšu.