„Grima kuģis. Šis pāris nonāca līdz glābšanas laivai, bet tajā diemžēl bija brīva tikai viena vieta. Vīrs iekāpa laivā, bet sievu atstāja slīkstam okeāna vidū.

Pirms pazust zem ūdens, sieva izkliedza vīram pēdējo frāzi savā mūžā.” – tā literatūras skolotāja sāka savu jaunā mācību gada pirmo stundu.

Te viņas stāsts pārtrūka.

– Kā jūs domājat,- jautāja viņa klasei – Kāda bija šī frāze?

– Vairums skolēnu sniedza aptuveni šādas atbildes: „Es tevi neieredzu!”, Cik akla gan es esmu bijusi! Un tādā garā.

Visa klase centās izteikties, tikai viens zēns sēdēja un klusēja.

– Un tu kā domā, ko viņa teica? – skolotāja vērsās pie viņa.

– Es domāju, viņa teica: „Parūpējies par mūsu bērnu!”

– Tu zini šo stāstu? – jautāja pārsteigtā skolotāja.

– Nē, vienkārši mana mamma tā teica pirms nāves manam tēvam, – atbildēja zēns.

– Skolotāja aizgriezās, cerot, ka neviens nepamanīs asaras viņas acīs.

– Tieši tā – teica viņa.

Kuģis nogrima. Vīrietis nonāca mājās un viens audzināja meitu. Pēc daudziem gadiem, tad, kad tēva vairs nebija, šķirojot viņa lietas, meita atrada viņa dienasgrāmatu, kurā izlasīja sekojošo:

„Viņai jau bija pateikta briesmīgā diagnoze, kad mēs devāmies ceļojumā. Dzīvot vairs nebija atlicis daudz. Ak, Dievs, kā es gribētu noslīkt kopā ar viņu, bet meitas dēļ es to nevarēju. Es varēju vienīgi atstāt viņu okeāna vidū.”

Klase klusēja. Pēc bērnu acīm varēja redzēt, cik dziļi viņus bija skāris šis stāsts un ka šodien viņi tā pa īstam saprata, ka pirmais iespaids reizēm var būt maldīgs.

Lūk, kāpēc nekad nedrīkst spriest par cilvēkiem un viņu rīcību virspusēji, jo mēs taču daudz ko par viņiem nezinām.