Pēc divām dienām ieradās pārstāvji no bāriņtiesas. Teica, ka esot ienākusi sūdzība par to, ka Polina nerūpējas par bērniem, ved mājās nez kādus vīriešus. Viņa tūdaļ pat piezvanīja Sergejam, viņš atbrauca. Viesi apskatīja dzīvokli, uzzināja visu par Sergeju, parunājās ar Polinu. Viņa pastāstīja situāciju. Sieviete no bāriņtiesas izturējās ar sapratni. Atvadoties novēlēja veiksmi un solīja vairāk bez iemesla netraucēt.

Nākamajā dienā zvanīja bijušais vīrs un jautāja, vai viņa nav pārdomājusi. Polina teica, ka nē. Viņš teica, ka tad viņa varot kravāt mantiņas un vākties ārā no dzīvokļa. Vakarā atnāca Sergejs un teica, lai savāc visu.

Sava mājokļa Sergejam nebija, precīzāk bija istaba komunālajā dzīvoklī, taču tā nav piemērota piecu cilvēku ģimenei. Tā nu Polina nesaprata, uz kurieni viņš viņus ved, bet pats Sergejs klusēja.

Piebrauca viņi pie lielas ārpilsētas mājas. Māja nebija jauna, bet ļoti labā stāvokli. Izrādījās, ka tā ir Sergeja mātes māja. Polina teica, ka neies – baidījās, kā reaģēs topošā vīramāte. Un tad iznāca viņa pati.

– Tā! Ko sēžam? Ko gaidām? Aši ārā no mašīnas. Es mazbērniem pīrāgus sacepu.

Polina nezināja, ko teikt. Viņas bijusī vīramāte bija viņus izsvītrojusi no savas dzīves vēl pirms šķiršanās. Uzskatīja, ka viņa nav paredzēta mazbērnu auklēšanai. Bet šeit viņas bērnus par mazbērniem sauc sieviete, kura viņus redz pirmo reizi.

Sergeja māte izrādījās ļoti saprotoša sieviete, Sergeja tēvs bija miris, kad Sergejs bija pavisam mazs, bet otrais vīrs Sergeja māti paņēmis ar mazo Sergeju. Un nekad nav neko pārmetis vai nosaucis Sergeju par svešu bērnu.

Dzīvo viņi kopā nu jau gadu. Jaunākais sauc Sergeju par tēti,  meitenes pagaidām vēl par Sergeju. Nav jau svarīgi, kā sauc, svarīgi ir, lai visi jūtas labi. Bijušais vīrs vēl kādu laiku zvanīja un draudēja, bet tad nomierinājās. Varbūt saprata, ka arī Polinai jādzīvo tālāk, bet varbūt pievērsās kādai jaunai intrigai.