Šiem trijiem cilvēkiem nav senu fotogrāfiju. Un līdz pat šim laikam nav nevienas, kur viņi būtu redzami kopā.

Šī ģimene gāja pretī savi laimei veselus 27 gadus. Katrs atsevišķi. Te būs viņu gan skumjais, gan laimīgais stāsts.

Šobrīd mamma Alla un viņas dēls Andrejs dzīvo Naļčikā (Krievija). Tēvs Slaviks dzīvo Izraēlas pilsētā Beerševā. Ar ģimenes galvu viņi sazinās. izmantojot “Skype”. Bet pavisam nesen viņu ceļi pat nekrustojās…

Vecāki

Allai ir kāda īpaša diena mūžā, kuru viņa nekad neaizmirsīs. Tas ir 1985. gada 15. decembris…

Todien sieviete, būdama grūtniecības septītajā mēnesī, gribēja iekurt krāsni. Vīrs mājās nebija. Neraugoties uz to, ka jau divreiz bijusi uz saglabāšanu, viņa paņēma cirvi. Tiklīdz ko viņa atvēzējās, sākās priekšlaicīgas dzemdības. Alla trīs reizes pabija nebūtībā. Bērniņu viņai neparādīja, neļāva viņam pat pieskarties. Akušieris teica, ka bērniņš miris dzemdībās.

Tagad sieviete atceras, kā viss toreiz bija. Pastāvīgi mocīja domas, ka notikusi kaut kāda kļūda, ka kaut kas nav tā. Viņa pat mēģinājusi atrast lieciniekus. Taču radinieku spiediena dēļ tomēr nolikusi svecīti par sava mazulīša mieru.

Mājās Alla devās kopā ar māti, bet no vīra izšķīrās.

Ar vīru vēlāk salabuši, atkal sākuši dzīvot kopā. Taču ne ilgi. Vīra vecāki emigrēja uz Izraēlu un arī viņus pastāvīgi aicinājuši. Kamēr pāris kārtoja dokumentus, Beerševā ar insultu saslima vīra māte, bet Naļčikā saslima Allas vecāki. Katrs izvēlējās palikt pie saviem vecākiem – ceļi atkal pašķīrās.

Gāja laiks. Alla paglabāja savus vecākus. Un arī vēl citus savus radiniekus. Palika tikai ar slimo brāli. Līdz pat nesenam laikam viņš bija viņas vienīgais kompanjons mazajā dzīvoklītī.

Dēls

Andrejam ir bērnu cerebrālā paralīze. Tūlīt no dzemdību nama viņu nodeva valsts iestādē. 110 cilvēki, septiņas grupas.

Andrejs atceras kāju operāciju. Tā tika izdarīta, kad viņam bija 7 gadi. Ar rehabilitāciju neviens nenodarbojās, tāpēc rezultāts – bēdīgs.

Vēl viņš miglaini atceras bērnu rītus, bērnu nama ēdienu, auklīti, kura gulēja atvērtām acīm. Taču ļoti spilgti viņš atceras bērnunama direktoru. Viņš aizliedza rakstīt vēstules mammai.

Nezin kādā veidā viņam bija izdevies dabūt no viņa personīgās lietas svarīgo adresi. Bet kāda jēga no tā? Visas viņa vēstules atnāca atpakaļ: mammas māja bija nojaukta.

Puisis no laika gala bija neatlaidīgs. Gribēja datoru – nopelnīja. Taču pretī sistēmai stāties nespēja. Bērnu namā teica, ka dzīvokli viņš nedabūs un pensiju uz rokas arī nē. Piedraudēja, ka uz ielas viņu gaida nāve.

26 gadu vecumā Andreju pārcēla uz psihoneiroloģisko internātu – slēgta tipa iestādi. Tika uzstādīta diagnoze – rīcības nespējīgs.

Tomēr pie viņa vienalga tiecās cilvēki! Viņi tad arī viesa Andrejā ticību, ka taisnībai jāuzvar. Puisis sacēla troksni presē – pēc nopelniem saņēma gan ministrs, gan internāta direktors. Tika atļauts dzīvot aizbildņu ģimenē.

Bet visvairāk laimes nesa vēstule, kas rakstīta televīzijas raidījumam „Жди меня” (Gaidi mani). Tikai viena nedēļa un mamma tika atrasta! Šeit pat – Naļčikā. Visus šos gadus viņi ir atradušies blakus!

Tajā pašā vakarā no raidījuma zvanīja arī Allai. „Es nespēju noticēt. Bet pēc tam izdzirdēju Andreju… Mēs 40 minūtes nevaldāmi raudājām.”

Nākamajā rītā notika pirmā tikšanās. Mamma Alla uzreiz pazina sava puisēna zilās acis. Tik pat zilas, kā viņai un bijušajam vīram.

Nu jau 4 mēnešus Andrejs dzīvo zem viena jumta ar savu mammu. Dzīvoklī viņam iedalīts neliels stūrītis. Rīcības nespēja tika noņemta caur tiesu. Aizbildniecība arī.

Izmantojot internetu, sāka meklēt tēvu. Viņam tagad ir 58 gadi un viņš saka, ka, atguvis dēlu, viņš sācis jaunu dzīvi. Viņš atlidoja uz Naļčiku, lai tiktos ar Andreju.

„Biju pārsteigts, ka man ir vēl arī tēvs. Tikšanās brīdī es nespēju pacelt rokas, lai apskautos.”

„Viss nostājās savās vietās. Mēs atkal esam kopā.”

Vēl pavisam nedaudz un ģimene būs kopā pilnīgi: Alla un Andrejs pārceļas uz Izraēlu. Puisi jau gaida ārsti.

Viņiem vēl ir laiks. Viņi vēl atgūs nokavēto!