Aklais bezpajumtnieks sēdēja uz aukstiem akmeņiem un lūdza ziedojumus. Garāmgājēji ne īpaši centās palīdzēt, vien pameta kādu skatienu viņa virzienā un gāja tālāk. Pusdienas guvums nabaga cilvēkam bija tikai dažas monētas. Droši vien viņu gaidītu kārtējais bada vakars, ja pie viņa neapstātos kāda svešiniece.

Izņēmusi no somiņas marķieri, meitene paņēma aklā cilvēka plāksnīti un mainīja uzrakstu uz tās. Pēc tam naudas plūsmiņa aklajam palielinājās.

Tagad katrs garāmgājējs, uzskatot nelaimīgo cilvēku, tvēra pēc maka un ziedoja viņam. Kad svešiniece atnāca atkal, aklais cilvēks pajautāja, ko viņa ir izdarījusi ar viņa uzrakstu. „Uzrakstīju to pašu, tikai citiem vārdiem,” atbildēja viņa.

Noskaties video:

Varētu domāt, ka starpība starp uzrakstiem „Esmu akls, lūdzu, palīdziet man!” un „Šī diena ir brīnišķīga, bet es to nevaru redzēt” nav pārāk liela, bet cik daudz jaunais uzraksts deva nabaga aklajam cilvēkam!

Šis pamācošais stāsts mums rāda, ka vārda spēks ir jāspēj novērtēt!