Pie kāda ciema večuka dzīvoja vilks, kuru viņš bija paņēmis pavisam mazu, tāpēc ka tas bija bārenis. Vilks izrādījās uzticīgāks pat par suni. Viņš no sava saimnieka neatkāpās pat ne uz minūti.

Kad saimnieks kļuva vecs viņš sāka bieži slimot. Viņš bieži gāja uz vietējo poliklīniku pēc palīdzības. Vilks vienmēr gāja vecītim līdzi. Telpās viņu, protams, neielaida, un viņš pacietīgi gaidīja savu saimnieku pie slimnīcas.

Kādu reizi vecītis saslima smagi, tik smagi, ka nevarēja piecelties no gultas. Vilks skatījās uz savu saimnieku un skuma. Nākamajā rītā vilks aizskrēja no mājām, atstādams večuku vienu.

Vecītis bija bēdīgs par to, ka vilks viņu pametis vienu. Bet jau pēc kāda laiciņa viņš ieraudzīja savu glābēju uz istabas sliekšņa, bet aiz vilka stāvēja ārsts. Ārsts sniedza vecajam vīram palīdzību un izstāstīja, kā vilks viņu šurp atvedis.

Vilks no rīta atskrējis līdz poliklīnikai, kurā večuks ārstējies, vilks stāvējis pie ieejas un gaudojis, kamēr pie viņa pienācis ārsts, tad paķēris ārstu aiz halāta un vilcis uz večuka mājām. Tā vilks izglāba sava saimnieka dzīvību.