Bērni ir visskaidrākās radības uz šīs Zemes. Dažiem paveicas saņemt laimīgu bērnību ģimenē, bet kādam liktens sagādā vienu pārbaudījumu pēc otra. Šis dzejolis liek raudāt pat cilvēkiem ar akmens cietām sirdīm – tā ir bērna saruna ar Dievu.

Sveiks, Dieviņ! Vai debesīs arī ir vasara? Un saki, vai skolā tu biji teicamnieks? Es rakstu, lai padomu lūgtu, jo nemāku pienācīgi uzvesties.

Brālis pie pusdienu galda mani sasmīdināja un man uz galdauta uzlija zupa.

Kaķim zobus iztīrīju ar “Blend-a-medu”, bet brālis pateica, ka es esot dumjš kā korķis…

Tu nedomā, viņš ir liels un stiprs, un mamma saka, ka tētī ir viss. Rakstu tev tagad viņa mobilo telefona numuru, piezvani viņam, pierādīsim, ka tu esi !!!

Un kā tur mana vecmāmiņa un taksīte Toša? Man teica, ka tu esot viņas paņēmis pie sevis uz paradīzi. Tu saudzē viņas, Dieviņ labais! Saki, ka mīlam un sveicienus nodod!

Un izdari tā, lai zvēriņi runā! Es viņu valodu saprast gribu! Es vēlos, lai viņi mīlētu mani. Es zinu, tu aizņemts esi. Savu kaķi es mācu pats…

Un vēl, lai mamma ar tēti nerātos… Lai vectēvs neklepo no rītiem… Lai ļaudis karos nekristu. Vai vēlies atdošu tev savas skrituļslidas?

Par meiteni kādu es skumstu ļoti, viņas vecāki aizveda viņu uz vasarnīcu! Ar manējiem arī mēs pastaigājamies tagad reti… Es esmu liels, es gandrīz neraudu.

Bet tu uz ikonas tik skumīgs izskaties!!! Ko darīt man, lai pasmaidīt tev liktu? Es vēstuli tev atstāšu uz balkona, bet šīs baltās puķes manai vecmāmiņai…”

Satriecoši, vai ne?