Un viņš, smagi elsdams , turpināja kustēt uz māju pusi. Vecums vairs nav tas, lai skraidītu, bēgot no vilkiem. Paris vilkiem spēka pietiks, bet tad… bail pat padomāt. Viņš iztēlojās, kā vilku zobi viņu plosa.

Atkal pavīdēja pelēkā ēna. Tajā pusē, uz kuru devas vectēvs Jegors.

Vectēvs sajuta stipras sāpes kājā, acīmredzot viņš bija nejauši uzspiedis. Sāpes bija tik stipras, ka uz brīdi viņš pat zaudēja samaņu.

Kad vectēvs atvēra acis, viņš ieraudzīja viņu, lielu vecu vilku. Tas, acīmredzot, bija barvedis. Vilks stāvēja vectēvam pretī aptuveni desmit metru attālumā. Stāvēja un skatījās uz  viņu.

Vectēvam šķita, ka viņš to pazīst. Viņam likās,  ka ir sastapis šo vilku pirms daudziem gadiem.

-Nu ko, aprīt mani gribi? – jautāja viņš vilkam.

Vilks paspēra dažus soļus uz vectēva pusi. Un tad vecais Jegors atcerējās viņu. Nu protams!

Pirms trim gadiem viņš ar ciema medniekiem medīja vilkus un šis izleca pretī Jegoram. Viņš nešāva. Pēc tam Jegors vēl ilgi domāja, kāpēc viņš toreiz nešāva. Vilks ieskatījās vectēvam acīs un aizskrēja. Tas tiešām bija viņš.

Vectēvs atkal sāka kustēt. Viņš rāpoja, līdz spēki pavisam zuda. Vilks atkal bija līdzās.

Vectēvs rāpoja, tad atpūtās, tad atkal rāpoja. No rīta vectēvs tik veikli pārvietojās uz ceļiem ar slēpem, it kā tā vien būtu slēpojis visu mūžu. Vilks viņu pavadīja. Mežs kļuva retāks un uz vakarpusi jau varēja manīt ciematu.

-Paldies tev, – teica vectēvs vilkam, – apsolu jūs vairāk neaiztikt.

Vilks pagriezās un aizskrēja uz to pusi, kur gaudoja vilki, pie sava bara.