Vīrietis neloloja cerības, ka viss būs labi. Viņš saprata, ka divpadsmit kilometrus pieveikt rāpus viņam diez, vai būs pa spēkam. Kāja pusstundas laikā bija tā piepampusi, ka viņš nevarēja novilkt velteņus, lai paskatītos, kas ar kāju.

Un arī ierocis neļāva pārvietoties. Viņš gribēja to atstāt pagaidām mežā, bet palika žēl. To viņam bija dāvinājis dēls, kad vēl bija dzīvs. Piemiņa.

Viņam bija slēpes un viņš centās uz tām nostāties četrrāpus, it kā jau sanāca, bet tālu tā aizbraukt nevarēja.

Bet ne jau tas biedēja vectēvu. Viņu biedēja vilku gaudošana. Pavisam netālu bija vilku bars un tie juta upuri. Var jau būt, ka viņš aizkļūtu līdz ciematam rāpus, taču vilki to viņam neļaus. Pēc stundas satumsīs un tad viņam beigas. Protams, kādu brīdi ierocis palīdzēs, bet izbadējies vilks ir ļoti  bīstams. Nepaspēsi ne pielādēt par jaunu.

Vectēvs Jegors, nedaudz atpūties, nostājās uz slēpēm ar ceļiem un lēnām sāka virzīties uz ciemata pusi. Pēc pusstundas viņš bez spēka nokrita sniegā un pavisam blakus izdzirdēja vilka gaudas.

Viņš pacēla galvu un ieraudzīja lielu pelēku ēnu pavīdam starp eglēm. Vilkam atbildēja bars līdās otrā pusē.

-Aplenc, – balsī noteica Jegors, – man no viņiem neaiziet. Tomēr jāmēģina, varbūt paveicas.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!